Pāvesta Leona XIV pirmā enciklika Magnifica Humanitas — “Cilvēka diženums” — nav tapusi kā pēkšņa reakcija uz mākslīgā intelekta straujo izplatību. Tā turpina Baznīcas ilgstošās pārdomas par tehnoloģisko attīstību, cilvēka cieņu, darba nozīmi un sabiedrības kopējo labumu. Dokumenta centrālais jautājums ir: vai tehnoloģiskais progress padara cilvēka dzīvi patiesi cilvēcīgāku?

Jau 2025. gada 10. maijā, divas dienas pēc ievēlēšanas, Leons XIV kardināliem paskaidroja sava pāvesta vārda izvēli. Viņš atsaucās uz Leonu XIII, kurš ar 1891. gada encikliku Rerum Novarum atbildēja uz industriālās revolūcijas izraisītajām sociālajām pārmaiņām. Toreiz uzmanības centrā bija strādnieku tiesības, taisnīga darba samaksa un kapitāla un darba attiecības. Leona XIV skatījumā mākslīgais intelekts un digitalizācija mūsdienās izraisa līdzīga mēroga pārmaiņas, kas no jauna liek runāt par cilvēka cieņu, taisnīgumu un darba vērtību.

Enciklika tapusi, uzklausot zinātniekus un inženierus, politiķus un valsts amatpersonas, vecākus un skolotājus, kā arī tos cilvēkus, kuru dzīvi jau ietekmē MI. MI var palīdzēt diagnosticēt slimības, uzlabot ražošanu un padarīt pakalpojumus pieejamākus. Vienlaikus algoritmi var lemt par cilvēka iespējām saņemt kredītu, atrast darbu, izmantot veselības aprūpi vai citus būtiskus pakalpojumus. Ja šādi lēmumi nav saprotami, pārbaudāmi un apstrīdami, tehnoloģiskā efektivitāte var kļūt par jaunu netaisnības aizsegu.

Viena no enciklikas spilgtākajām tēzēm ir aicinājums mākslīgo intelektu “atbruņot”. Tas nenozīmē atteikšanos no tehnoloģijas. Atbruņot nozīmē atbrīvot tehnoloģiju no dominēšanas, monopolizācijas, izslēgšanas un kara loģikas. Mākslīgais intelekts nedrīkst kļūt par instrumentu, ar kuru neliels uzņēmumu, politisko spēku vai valstu loks koncentrē savās rokās datus, zināšanas un spēju ietekmēt sabiedrības izvēles.

Šo izvēli Leons XIV raksturo ar diviem Bībeles tēliem. Bābeles tornis simbolizē tehnisku varenību, kas tiecas pēc vienveidības, kontroles un pašpietiekamības, bet beigās noved pie atsvešināšanās un sašķeltības. Savukārt Nehemijas vadītā Jeruzalemes mūru atjaunošana simbolizē kopīgu un solidāru darbu, kurā katrs uzņemas savu atbildības daļu. Tādējādi būtiskais jautājums nav, vai izmantot tehnoloģijas, bet gan — kādu sabiedrību ar tām būvējam. Enciklikas antropoloģiskais pamats ir pārliecība, ka katrs cilvēks ir radīts pēc Dieva attēla un līdzības. Tādēļ cilvēka cieņa nav atkarīga no viņa veselības, intelekta, produktivitātes, turības vai tehnoloģiskā “perfektuma”. Tā ir neatņemama un visiem cilvēkiem vienāda. Cilvēks nedrīkst tikt reducēts uz datu kopumu, patērētāja profilu vai ražošanas resursu.

Šajā kontekstā pāvests pievēršas transhumānismam un atsevišķiem posthumānisma virzieniem. Transhumānisms ar tehnoloģiju palīdzību vēlas pārvarēt cilvēka bioloģiskos ierobežojumus, bet daļa posthumānisma virzienu apšauba skaidru robežu starp cilvēku, dzīvnieku un mašīnu. Leons XIV šiem uzskatiem pretstata kristīgo humānismu. Tas nenoraida tehnoloģisko progresu, bet vērtē to pēc tā, vai tas veicina cilvēka integrālu attīstību, attiecības, brīvību un atbildību. Progress bez atbilstošas ētiskās attīstības var palielināt cilvēka iespējas, vienlaikus padarot pašu cilvēku mazāk brīvu.

Ekonomikas jomā enciklika kritizē pārliecību, ka tirgus “neredzamā roka” pati nodrošinās taisnīgu tehnoloģiju ieguvumu sadali. Politikai ir pienākums tehnoloģiju attīstību virzīt uz kopējo labumu, nodrošinot algoritmu pārskatāmību, atbildību par pieņemtajiem lēmumiem, taisnīgu konkurenci un plašāku piekļuvi inovāciju sniegtajām iespējām. Sociālais taisnīgums nedrīkst sākties tikai pēc peļņas radīšanas ar nodokļu un pabalstu palīdzību. Tam jābūt klātesošam visā ekonomiskajā procesā — finansēšanā, ražošanā, darba organizācijā, tehnoloģiju izstrādē un patēriņā.

Šeit būtiski ir divi savstarpēji papildinoši principi — solidaritāte un subsidiaritāte. Solidaritāte nozīmē atbildību par citiem, īpaši par tiem, kurus tehnoloģiskās pārmaiņas var atstāt ārpus darba tirgus vai sabiedrības dzīves. Subsidiaritāte prasa, lai augstāka līmeņa institūcijas neatņemtu cilvēkiem un mazākām kopienām to, ko tās spēj paveikt pašas, bet sniegtu nepieciešamo atbalstu, kad ar pašu spēkiem nepietiek. Digitālajā ekonomikā tas nozīmē arī nepieļaut, ka lēmumus par cilvēku dzīvi vienpusēji pieņem attālas un nepārskatāmas platformas.

Leons XIV pievēršas arī patiesībai kā kopējam labumam. Mākslīgais intelekts nav radījis dezinformāciju, taču tas būtiski palielina iespējas izgatavot un izplatīt pārliecinoši viltotu saturu. Algoritmi, kas lietotājam rāda galvenokārt uzmanību piesaistošu un emocionāli uzlādētu informāciju, var pastiprināt polarizāciju un vājināt sabiedrības spēju vienoties par pārbaudāmiem faktiem. Tādēļ nepieciešama ne tikai tehnoloģiju regulēšana, bet arī izglītība, kritiskā domāšana un jauna komunikācijas kultūra.

Enciklikas noslēgumā pāvests brīdina par kara normalizēšanu, autonomajiem ieročiem, kiberdraudiem un militāri rūpniecisko interešu ietekmi. Viņš aicina “varas kultūru” aizstāt ar dialogu, diplomātiju un “mīlestības civilizāciju”. Šis formulējums ekonomikas valodā nozīmē atteikšanos no modeļa, kurā efektivitāte, peļņa un tehnoloģiskais pārākums kļūst par pašmērķi.

Magnifica Humanitas nepiedāvā gatavu mākslīgā intelekta regulējuma modeli. Tās pienesums ir cits: tā formulē mērauklu, pēc kuras vērtēt ekonomiskos un tehnoloģiskos lēmumus. Ne viss, ko iespējams tehniski īstenot un ekonomiski pārdot, tādēļ vien ir sabiedriski vēlams. Inovācija ir patiess progress tikai tad, ja tā paplašina nevis dažu cilvēku varu, bet ikviena cilvēka iespējas dzīvot cienīgu, brīvu un atbildīgu dzīvi.

Priesteris Ilmārs Tolstovs, dr. theol.