Vai esat aizdomājušies, kāpēc kafija vai ēdiens cituviet garšo labāk? Kāpēc ir kafejnīcas un vietas, uz kurām kājas pašas aiznes? Kāds Michelin slepenais viesis reiz teicis, ka katrai vietai ir sava dvēsele. Un tāda noteikti ir “Raganas Ķēķim” Rīgas – Valmieras šosejas malā, kuru nu jau vairāk nekā pirms divdesmit gadiem ar savām rokām izveidojis Ivars Grants. Un sakot ar rokām, es domāju burtiski, jo Ivars savā laikā ir beidzis 17. Rīgas profesionāli tehnisko mākslas vidusskolu. Koku sajust un ar to strādāt mācījies pie leģendārās tēlnieces un pedagoģes Betijas Strautnieces, kura, mācot audzēkņiem zīmēšanu, mākslas vēsturi un kompozīciju, iemācīja vēl vienu svarīgu lietu – ar aizvērtām acīm, pēc taustes sajust koku. Un kāpēc ievadā runāju par koku sapratīs visi, kas reiz ir pabijuši Ivara izlolotajā atpūtas kompleksā.

Pastāsti par pirmsākumiem…

Šo vietu ieskatīju jau sen, jo iepriekšējais bizness, 10 gadus, bija saistīts ar kokiem – izstrādi un pārstrādi, un tamlīdzīgi. Braukājot pa visu Latviju, skatījos labas vietas,, un šī man iekrita acīs. Būtībā šo vietu es biju pamanījis jau pusaudžu gados, kad mācījos Murjāņu sporta skolā. Toreiz bieži lūkojos uz šo pusi, tai piemita zināma maģija. Skatoties no skolas uz Valmieras šoseju, kalns aiziet debesīs. Toreiz bieži domāju: diez kas ir aiz tā kalna. Gandrīz kā Dullais Dauka (smejas).

Toreiz, kad plānoju pirkt vietu biznesam, es nemaz nezināju, ka “Virši” bija blakus nopirkuši gabalu. Tad vienudien draugs no “Viršiem” pazvana un saka, ka pārdodas gabaliņš blakus viņiem Raganās. Es domāju, jā, beidzot tagad tās ir krustceles. Un ļoti laba vieta. Atbraucu, satiku saimnieci, un nedēļas laikā nopirku. Domāju, lai kāds cits nepaņem. Nu, un tad sākās lielā plānošana. Viens variants bija taisīt kafejnīcu, bet, lai kafejnīcu taisītu, nevar uzreiz tā skriet, būvēt kaut kādu māju vai būdiņu un domāt, ka viss notiks. Man jau bija kaut kāda pieredze iepriekšējā sakarā ar biznesu, jā, savādāku, bet vienalga biznesu. Vienu dienu atbraucu, apsēdos, mierīgi paņēmu blociņu un vienkārši skaitīju mašīnas, cik garām pabrauc. Izrēķināju, kādi ir izdevumi, darbinieki, algas. Visu saliku pa plauktiņiem, cik pirkt vajag, piemēram, vienai dienai vai mēnesim. Es nonācu pie slēdziena, ka no garāmbraucējiem vidēji 30% vai 40% brauks iekšā.

2001. gadā ieliku pamatus un sākām celt. Sākumā uztaisīju projektu. Lēnām, pārdomāti uzcēlu vienu stāvu, tad pēc tam otru. 2002. gada 28. septembrī atvērām un tā lēnām gājām uz priekšu. Sapratu, ka, lai bizness aizietu, jāieguldās reklāmā un mārketingā. Un pirmajās nedēļās pēc atvēršanas, es sasaucu trīsdemit tūroperatorus no visas Latvijas, uzklāju galdu, visu pārrunājām. Tā teikt, ievadīju biznesa sarunas. Šeit ir ļoti tuvu Sigulda, Turaida un Krimulda. Nav tālu arī Rīga un Valmiera. Tās ir krustceles. Tā palēnām vien bizness apauga, un es izvērsos ne tikai Latvijā. Turpināju darboties, pamazām, iekarojot Lietuvu, Igauniju, Poliju. Un šī te – vienstāvu māja – kļuva par mazu. Nu un tad 2007. gadā sāku plānot lielāku projektu, bet par nelaimi 2008. gadā arī mani sasniedza globālā finanšu krīze, un bija jāņem kredīts. Banka kredītu iesaldēja, jumts nebija, bija pārsegums jaunai ēkai, ko cēla blakus, un līdz ar to pabeigt man nācās ar saviem spēkiem. Nu un tad cēlu cik var. Tas bija jau 2009. vai 2010. gads, kad paņēmu vēl vienu kredītu, lai pabeigtu visu kompleksu, ko biju iecerējis. Ar saviem spēkiem iekšējās telpas pabeidzu, pa daļai lielo zāli, jo brauca tūristi, vajadzēja viņus ne tikai ēdināt. Līdz ar to sāku taisīt viesnīcu, kuru pabeidzu vien kovida laikā, jo bija brīvs laiks. Kā daudzi, arī mēs nestrādājam aptuveni kādu pusgadu. Nauda jau bija iekrāta, un palēnām mēs pabeidzām iekštelpas. Pēc kovida to ar zināmu satraukumu attaisījām vaļā. Tagad mums ir šis lielais komplekss, kuru var jebkurš rezervēt vietnē booking.com. Tāpat “Raganas Ķēķis” kā apskates un pusdienu vieta iekļauts daudzos tūrisma maršrutos. Izkāpjot no autobusa, poļi, itāļi, spāņi, vācieši no vienas kabatas velk ārā maciņu, no otras fotoaparātu. Man ir svarīgi, lai jebkurš, kas ciemojas manā kompleksā aizved līdzi bildes un saviem paziņām saka labu vārdu par redzētu un piedzīvoto “Raganas ķēķī”.

Pie mums arī brauc cilvēki no apkārtējiem novadiem, jo regulāri, teju vai katru otro sestdienas vakaru rīkojam dzīvās mūzikas un šlāgermūzikas koncertus. Piemēram, nesen pie mums uzstājās Kaspars Tīmanis un Normunds Jakušonoks. Cilvēkiem patīk dejot, dziedāt līdzi. Klausītāju un dejumīļu priekam piedāvājam vai visus Latvijā zināmākos šlāgermūzikantus.

Kāpēc šāds nosaukums – “Raganas Ķēķis”?

Vispār pirms simts gadiem šeit bija aptieka. Ļoti ilgi arhīvos meklēju kādu vizuālu pierādījumu. Un tiešām, pēc vairāk nekā piecu gadu meklējumiem uzgāju melnbaltu, nedaudz laika zoba nobružātu fotogrāfiju, zem kuras rakstīts Krimuldas vecā aptieka. Kā izrādījās, kaujā pie Raganas 1941. gada 4. jūlijā vecā aptiekas ēka tika bojāta, ko vēlāk prombraucot pats īpašnieks aptiekārs lūdzis nodedzināt, lai nepaliek ienaidniekam. Savukārt vārdam ķēķis piemīt zināma nostalģija, mīļa, nedaudz retro noskaņa. Vietas vārds ir “Raganas”, kuras nosaukums pēc nostāstiem radies arī interesantā veidā: sensenos laikos šajā pusē bijis krogs, kurā strādājusi ļoti skaista krodziniece. Viņas dēļ visi apkārtnes vīri un garāmbraucēji krogā savu beidzamo grasi nodzēruši, tāpēc sievas krodzinieci iesaukušas par raganu. Saliekot kopā visus vēstures gabaliņus, radās arī nosaukums.

Un kur tad melnais kaķis?

Bija. Kaķenīte Pūka. Nodzīvoja garu mūžu – astoņpadsmit gadus. Vienmēr viesus mīļi sagaidīja. Kad aizgāja uz citiem medību laukiem, pasūtīju koka zārciņu. Apbedīju te pat pie lielā akmens ar zirnekļa veidojumu. Bija arī citi kaķi. Divi rudi – Rūsiņš un Rūdis. Par Rūsiņu ceļojumiem varētu izstāstīt atsevišķu stāstu. Patika viņam slepus ielavīties vai nu kādā tālbraucēja mašīnā, vai tūristu autobusā un paceļot pa dzimto zemīti. Tā viņš reiz aizbrauca līdz Berģiem. Zvana cilvēki, saka: “Jūsu Rūsiņš pa kluso līdz mums atbraucis.” Ko darīt, jābrauc pakaļ. Labi, ka pie kakla siksnas bija mans telefona numurs. Bet pēc vairākiem šādiem ceļojumiem kaķītis arī pazuda pavisam, līdz es vienā žurnālā lasu rakstu par Cesvaines pili. Tekstā rakstīts, ka pie viņiem no Raganām ar autobusu kaķis atbraucis. Skatos bildes, un ko es ieraugu – savu Rūsiņu.

Mums ir arī Amazones šķirnes papagailis vārdā Čārlijs. Viņš pie mums dzīvo kopš “Raganas ķēķa” atvēršanas. Viesmīlīgs un runātīgs. Tik citreiz gan kļūst nekaunīgs un viesiem saka: “Ārā!” Kad pirku šo zaļo pļāpu, pārdevējs teica, ka šīs sugas pārstāvji parasti nodzīvo 250 gadus. Tātad pārdzīvos mūs visus un redzēs, kā tālāk attīstīsies “Raganas ķēķis”.  

Tavu “Raganas ķēķi” var saukt par unikālu, jo tādas koka figūras un tēlus cituviet neatrast.

Jā, kā jau minēju, ar koku esmu bijis saistīts kopš pusaudžu gadiem. Skolas laikā esmu piedalījies izstādēs. Piemēram, manas kokā veidotās gleznas ir aizceļojušas pat uz Briseli. Tāpat, ar saviem kursa biedriem esam pirmie, kas piedalījās nu jau ikoniskajos Latvijas Etnogrāfiskais brīvdabas muzeja gadskārtējos tirdziņos. Toreiz, septiņdesmitajos, pasniedzējas Betijas Strautnieces mudināti, grebām un tirgojām koka karotes. Pats esmu taisījis “Raganas ķēķa” skandalozo Ziemassvētku tirdziņa kiosku. Kāpēc skandalozo? Varbūt kāds vēl atminas, kā pret mums cīnījās kareivīgais mācītājs Jānis Šmits. Esmu saglabājis laikrakstā “Latvijas Avīze” karikatūrista Gata Šļukas zīmētas bildes. Tagad to atminoties, pasmaidu, bet toreiz mūsu konflikts nonāca gandrīz līdz tiesu namam.

Tāpēc radīt kokā šo kompleksu man bija pašsaprotami. Protams, tās nebūtu tik unikālas bez lieliskā kokgriezēja Andra Kosa maģiskā pieskāriena. Viņš katrai koka figūrai piešķīra seju. Būšu viņam mūžam pateicīgs. lai viņam vieglas smiltis.

Telpu māksliniecisko noformējumu veidojušas mākslinieces Madara Līviņa un Eva Rudzīte. Eva interjeru papildināja arī ar īsteni raganiskiem dzejoļiem uz ēkas sienām.

Īpašs paldies manai sievai Jolantai. Nekas no šī visa nebūtu bez viņas ieguldījuma biznesā. Viņas darbs  viesu un tūristu uzņemšanā ir nenovērtējams. Šajos divdesmit pluss gados kopā esam izveidojuši stabilu uzņēmumu un darba kolektīvu. Būtībā cilvēki, ar kuriem ikdienā strādājam, ir kā ģimene. Saliedēta. Esam kopā ne tikai darbos. Mēģinu vismaz reizi gadā aizvest viņus kopīgā izklaidē. Piemēram, šoruden bijām ekskursijā uz Viļņu.

Arī viesnīcas numuriņiem ir diezgan orģināli apzīmējumi.

Jā, arī par to man jāpateicas Andrim Kosam. Viņam bija unikāla grāmata no tālā astoņpadsmitā gadsimta. Tā bija Livonijas raganu grāmata, precīzu nosaukumu gan neatminos, bet katrai grāmatā aprakstītājām raganām bija savs vārds – Anabella, Millija, Lūrika, Elenora, Lola, Belinda, Cecīlija. Tad nu izdomājām, ka neliksim numuriņiem ciparus, bet nosauksim katru numuriņu konkrētās raganas vārdā. Un bija man reiz viešņa no Francijas, kas sajūsmināta man stāstīja, ka tik labi atpūtusies numuriņā Cecīlija, jo, redziet, viņas vārds ir Sesilīja, kas franču valodā rakstās Cècilia, gluži kā uz durvīm.

Pastāsti nedaudz vairāk par pašu atpūtas kompleksu.

Bez krodziņa un viesnīcas, mēs piedāvājam rīkot mielastus. Mums ir trīs banketu zāles – omulīgi mājīgi iekārtotas divas mazās zāles ar 30 vienā un 60 vietām otrajā. Trīsdesmitvietīgās zāles centrā ir goda krēsls – Raganas Tronis, kurā sēdina jubilārus. Lielākām viesībām piedāvājam lielo zāli pirmajā stāvā ar 150 vietām. Pie mums var gardi paēst ēdienus no tradicionālās latviešu virtuves, labi izdejoties pie tautā iecienītiem kantrī un šlāgera muzikantiem. Īstena latviešu tautas pasaka – ar raganām un lustēšanos.