Kaspars Migla sevi sauc par kultūrvēsturiskā mantojuma popularizētāju un papildinātās realitātes misionāru. Kopā ar savu biznesa partneri Andri Ivanovu jau piecus gadus viņš rada vēsturiskus fotogrāfiju albumus, kuros jebkurš interesents var iepazīt Latvijas skaistākās pilsētas caur vēstures prizmu. Tie ir kļuvuši ne tikai pamanīti un iemīļoti lasītāju vidū, bet augsti novērtēti profesionālā vidē – šogad iegūstot prestižo Aleksandra Čaka balvu, kuru pasniedz par mākslinieciski augstvērtīgu Rīgas interpretējumu literatūrā, mūzikā, filmu, teātra vai vizuālajā mākslā, grāmatniecībā, dizainā, arhitektūrā.

Kaspar, kā dzima šī ideja?

Man kopš jaunības bijusi interese par vēsturi un vēsturiskām bildēm. Strādāju Liepājā, laikrakstā “Kurzemes Vārds”, arī portālā Liepājniekiem.lv, kur bieži likām vēsturiskas Liepājas bildes. Pēc tam sekoja portāls „IrLiepāja”. Un arī tur bija liels akcents uz vēsturi. Paralēli darbam iesaistījos vairākos projektos, kuros vēsturiskās bildes par dažādām tēmām, tostarp Liepāju, bieži tika izmantotas. Un tad to visu redzot, arī cilvēku interesi, sapratu, ka kaut kas ir jādara, lai to sistematizētu, saliktu kaut kur vienā taustāmā formā. Tad mēs ar Andri Ivanovu nolēmām taisīt šādu formātu vizuāli skaista grāmata ar lielām bildēm. Kad radās ideja par pirmo grāmatu ar Liepājas skaistākajām bildēm, mēs kā biedrība “Liepāja 400” startējām pašvaldības izsludinātajā kultūras projektu konkursā. Tur bija ļoti atsaucīgi cilvēki, viņi redzēja, ka ir potenciāls un, ka šādi Liepāja ir jāatspoguļo. Uzrunājām uzņēmējus. Kā biedrība izdevām divas Liepājas grāmatas. Kad hobijs pārtapa par biznesu, izveidojām uzņēmumu “Pastaigas”.

Pastāsti nedaudz par sevi, jo aiz katra projekta ir cilvēks un aiz šī esi tu.

Nu jā, interese par vēsturi nākusi pakāpeniski, pile pa pilei, nav bijuši tādi lūzuma brīži, jo daudzas tādas idejas klejo apkārt, visiem ir intereses dažādas un hobiji. Pastāv vēstures pētīšanas biedrības, kopas, cilvēki Facebook veido grupas. Bet tā ir viena lieta. Otra lieta ir to ielikt kaut kādās taustāmās formās.

Tu saki pile pa pilei, bet kā tu veidojies kā personība, Kaspars. Tas ceļa posms, kā tas salikās kopā?

Lielāko savas dzīves laiku es biju žurnālists, nekad neesmu bijis tieši saistīts ar vēsturi. Tā vēsture ir bijusi pēdējos medijos, kuros es strādāju – portāls „IrLiepāja”, laikraksts „Kurzemes Vārds”, portāls “liepājniekiem.lv” – tur bija daudz vēstures. Tad arī svarīgs moments ir bijis satikšanās ar manu biznesa partneri Andri Ivanovu, kurš ir kolekcionārs, jo viens jau nav cīnītājs, pašam ar sevi nevar apspriesties un ģenerēt idejas. Ar Andri mēs to varam darīt un mēs saprotam, ka mēs esam komanda. Tā ir vieglāk. Tagad jau faktiski esmu tikai šajā jomā. Es tikai ar šāda veida grāmatām nodarbojas, sevi asociēju tikai ar papildinātās realitātes vēsturisko fotoalbumu misionāru, kuram ir uzdevums kultūrvēsturisko mantojumu Latvijai izplatīt un rādīt. Es redzu to cilvēku atdevi, ka viņiem tas viss ļoti patīk, un tie, kas aiziet lepni garām, uz tiem es neapvainojos.

Rīga, Jūrmalai arī tas pats ceļš? Arī pašvaldības un uzņēmēji?

Nē, Rīgai mēs, redzot to potenciālu, nosacīti riskējām ar saviem līdzekļiem. Tas risks bija tāds pārdomāts, jo bija pieredze ar Liepājas grāmatām. Mēs ticējām, ka ieguldīto naudu varam dabūt atpakaļ un vēl kaut ko atpelnīt. Un tā arī notika. Savukārt Jūrmalā bija tā, ka pilsētas pašvaldība bija ļoti atsaucīga un pretim nākoša. Arī muzejs.

Pastāsti par rutīnu, kā notiek darbs pie grāmatas?

Pirmais darbs ir apkopot bildes, saprast, cik ar katru pilsētu ir konkrētajā periodā. Grāmatai iesākumā vismaz vajag 400 līdz 450 attēlus. Jāapzina, cik aptuveni ir pieejamas arhīvos, cik ir kolekcionāriem, muzejos u.t.t.. Un tad sākas detalizētākas plānošanas darbs – saprast, kādas ir pilsētas skaistākās vietas, maršruti, kas saistītu lasītāju. Pēc tam sākas apjomīgākais posms – jānoņem nost švīkas, traipi u.c., attēli jāpārvērš par smukiem un kvalitatīviem. Paralēli mēs sākam meklēt tās vietas, kuras var taisīt ar papildināto realitāti. Kad bildes apzinātas, sūtam anotāciju rakstītājiem. Mēs būtu priecīgi, ja būtu vairāk tādas grāmatas pārdošanā, jo tad mums būtu vieglāk – cilvēki vairāk zinātu par papildināto realitāti. Ja rakstniekam paprasi, kāds ir darba režīms, viņš stāstīs, ka ceļas piecos, nomazgājas, iedzer kafiju un strādā līdz vienpadsmitiem, divpadsmitiem, tad paguļ un strādā no trijiem līdz sešiem, un vakarpusē aiziet pastaigā, un saraksta vienkārši ģeniālas grāmatas. Mums tas ir komandas darbs, jāpielāgojas, jāsaplāno. Vienmēr ir kāds cilvēciskais faktors. Mana rutīna ir ilga sēdēšana pie datora, jo darbs ir jāizdara, bildēm ir jābūt ļoti labām, izcilām un ar papildināto realitāti. Līdz ar to mums ir jāstrādā daudz. Bet tas ir foršs darbs, man patīk.

Vai tu pats atlasi bildes?

Jā, bet sadarbībā ar vēsturniekiem. Viens darbs ir atlasīt bildes, otrs vēl ir tās apstrādāt. Ļoti daudz ir ar traipiem, švīkām un visu kaut ko, kas simts vai pat vairāku gadu laikā sakrājies. Tās krāsas – līmeņi, gammas, intensitātes, tur tik daudz, kas atšķiras – ir milzīgs darbs pie tām bildēm. Mēs nekur neizmantojam mākslīgo intelektu, gan bilžu atjaunošanā, gan arī video. Daudzi cilvēki man prasa, vai tas video ir mākslīgā intelekta radīts vai tās ir kustīgās bildītes, es saku – nē tas ir reāls video no arhīva. Mēs gandrīz jau esam gatavi nākamajai grāmatai likt virsū zīmīti, ka netiek izmantots mākslīgais intelekts. Pilni sociālie tīkli pielikti ar cilvēku eksperimentiem un kompilācijām par tēmu, kā varētu izskatīties kustīga vēsture. Mākslīgais intelekts vēl nav gatavs kaut kam tādam. Jautājums ir vai tas vispār kādreiz būs gatavs tam, un vai cilvēks pats kādreiz būs gatavs uztvert mākslīgā intelekta radītus vēsturiskus video par kaut ko pieņemamu.

Kādi bija lielākie izaicinājumi?

Dažādi tehniskie risinājumi. Saprast, kādā secībā likt bildes grāmatā, jo, kā jau minēju, to ir ļoti daudz. Katrā grāmatā ir vairāk nekā 200 bilžu. Parasti, ja atrodam pilsētas skaistākās bildes, tad tās visbiežāk ir centra bildes. Konkrēti par pirmo grāmatu stāstot, pēc divām negulētām nedēļām sapratu, ka ir jātaisa tādi kā maršruti. Piemēram, cilvēks ir pilsētas centrā, tad viņš aiziet, piemēram, uz Jūrmalas parku, tad atpakaļ uz centru, tad uz tirgus pusi, tad iziet uz Jaunliepāju. Tad vairākas reizes atkārtojas tas centrs un nav tā, ka viss ir piesātināts tikai ar centru un tad ir tikai ārpus tā. Tādas pastaigas kļuva par kļuva par pamata risinājums bilžu izvietošanai grāmatā. No šī risinājuma arī radās visu grāmatu nosaukumu sākums – Pastaiga. Katrai grāmatai ilgu laiku paņem maršrutu plānošana, un tad nākamais ir papildinātā realitāte. Papildinātās realitātes bildes pārsvarā ir grāmatas labajā pusē, kad ver to vaļā, tad taisni priekša un cilvēks var pielikt telefonu un redzēt. Ir jāizdara ļoti liels lielais vizuālais meklēšanas darbs, lai saprastu, kas būs un kas nebūs, lai papildinātā realitāte cilvēkiem izskatītos interesanti un skaisti.

Liepāja pirmā, jo?

Liepāja bija ļoti skaista, bet kara laikā daudzi kvartāli, arī centrs, gāja bojā. Un tad mēs izdevām lielas bildes, A4 horizontāls formāts, cietie vāki – “Pastaiga pa skaisto Liepāju”. Grāmata visiem ļoti patika, ātri izpirka. Tad mēs klausījāmies cilvēku atsauksmes, jo mums tas ir svarīgi. Daudzi teica, ka ir skaista grāmata bet būtu interesanti zināt kā tās vietas izskatās mūsdienās, kāda ir sasaiste starp vēsturi un tagadni. Uzrunājām Agati Ambulti no “Digitālo inovāciju parka”, jo mēs zinājām, ka viņa šādas līdzīgas lietotnes ir taisījuši. Viņa bija ļoti atsaucīga un piekrita iesaistīties projektā. Tad mēs izdevām Latvijā pirmo vēstures bilžu grāmatu ar papildināto realitāti “Pastaiga pa skaisto Liepāju. Uzplaukums”. Grāmata ir par Liepāju cara laikā.

Bet cilvēki jau zina kā izskatās mūsdienās… vai nav tieši interesē otrādāk?

Nē, viņi nezin. Viņi redz fotoalbumu ar vēsturisko ēku fotogrāfijām. Bet kā tu zini kā tas izskatās mūsdienās? Ne visi visu zina. Un otrādi. Īpaši, ja tā ir ēka, kas ir gājusi bojā. Citi zina, ka tas ir centrs, citi zina, ka tas ir kaut kur. Piemēram, tirdzniecības centrs “Kurzeme” Liepājas centrā. Šo ēku cilvēki zina kā tā izskatās mūsdienās, bet ir citas vietas kur ir vienkārši ēka uz kādas ielas vai adrese, un tad domā kā tas ir tagad. Laika periods, kas atspoguļots “Pastaiga pa skaisto Liepāju. Uzplaukums” bija ļoti straujš Liepājas uzplaukuma laiks, kad atklāja Liepājas – Romnas dzelzceļa līniju, uzbūvēja Liepājas staciju. Strauji attīstījās Liepājas osta, bija strauja saimnieciskā darbība, rosība un augšupeja. No mazas provinciālas pilsētas Liepāja kļuva par industriālu Latvijas nozīmes pilsētu. Šo grāmatu mēs izdevām lielā tirāžā, zinot, ka tuvojas Liepājas 400 gadi un Liepājas Eiropas kultūras galvaspilsēta 2027. Sapratām, ka arī citas pilsētas ir pelnījušas līdzīgas, skaistas grāmatas.

Un tapa grāmata par Rīgu, kuri gadi? Un Jūrmala.

Rīgas grāmata ir pagājušā gadsimta 20., 30. gadi – pirmais Latvijas valsts neatkarības periods. Papildinātās realitātes aplikācijas izstrādātājs Arturs Vītiņš teica, ka ir iespēja ielikt arī video. Tad mēs sadarbībā ar Latvijas Nacionālo arhīvu un Vēstures kuģniecības muzeju uztaisījām šo grāmatu – “Pastaiga pa skaisto Rīgu”. Kamēr mēs viņu taisījām, meklējām vai kaut kur pasaulē ir tāda veida grāmata, kur lietotnē var redzēt mūsdienu fotogrāfijas, vēsturiskus video, savukārt pašā grāmatā vēsturiskas fotogrāfijas. Un mēs redzējām, ka nekas tāds nav, tādēļ ierakstījām, ka tā ir pasaulē pirmā tāda veida grāmata. Tā grāmata joprojām ir ļoti skaista, interesanta, pievilcīga. Šī gada 27. oktobrī grāmata dabūja prestižo Aleksandra Čaka balvu par inovatīvo Rīgas atspoguļojumu. Pēc Rīgas grāmatas taisījām nākamo grāmatu sadarbībā ar Jūrmalas muzeju un pašvaldību – “Pastaiga pa skaisto Jūrmalu”, kuru izdevām šī gada oktobrī. Šobrīd mums jau ir četras grāmatas ar papildināto realitāti un trijās no tām ir arī video. Jūrmalas grāmatā ir arī 3D objekts – Jūrmalas muzeja kaija. Uz vāka.

Jums nav ideja, pieņemsim, Pļavnieki, Zolitūde, Imanta, tur jau vēsturiski bija ganības, priekšpilsētas…

Nē, jo Latvijā ir vēl daudz skaistu pilsētu..

Tev ir četras grāmatas, kas būs nākamā?

Nākamā grāmata būs par Rīgu 20.gadsimta sākumā; no 1900. gadam līdz 1914. gadam. Tas bija ļoti interesants laiks. Un nākamgad Rīgai ir 825 gadu jubileja, un cilvēkiem tā būs vēl viena laba dāvana – ieraudzīt, kā Rīga dzīvoja vairāk nekā pirms 100 gadiem, kā izskatījās ēku fasādes, ielas, transports, cilvēki. Varēs novērtēt un papildināt savus grāmatu plauktus ar kārtējo pastaigu sērijas grāmatu.

Kā zināms, cilvēki pēdējā laikā mazāk lasa. Nāk pirkt grāmatas ne tikai lasīšanai, bet arī dāvināšanai. Tagad cilvēki  nezin, ko dāvināt, jo baidās, ka uzdāvinās un neviens neizlasīs. Un šajā nišā esam mēs. Pircējiem ļoti patīk šāda formāta grāmatas, kas ir visām paaudzēm, vizuāli skaistas, mūžīgas un viegli saprotamas.

Viesojoties grāmatu veikalos un prezentējot šīs grāmatas, man patīk atgriezeniskā saite, ko saņemu no grāmatu pircējiem: viens saka, ka ļoti laba grāmata priekš jaunatnes. Citam, ka laba dāvana, ko aizsūtīt rīdziniekiem, kas tagad dzīvo ārzemēs. Arī uzņēmumi tās pērk un dāvina viens otram, saviem darbiniekiem. Cilvēki citreiz netic, ka “Pastaiga pa skaisto Rīgu” ir pasaulē pirmā tāda veida grāmata. Tad es parādu, un viņi ir patīkami pārsteigti. Citi saka, ka jā, ļoti laba ideja, cits pasaka, ka ļoti liels darbs un retais pasaka to patiesību, ka ir gan laba ideja, gan pamatīgs darbs. Ir cilvēki, kas redz to grāmatu, noskatās video, paskatās bildes un saka: „jā, redz, ko viņi ir izgudrojuši.” Es saku: „kādi viņi, tie esam mēs, paši latvieši ir izgudrojuši, izdomājuši!”

Kur grāmatas var iegādāties?

Visās lielākajās grāmatnīcu ķēdēs, vai arī apmeklējot mājaslapu www.pastaigas.lv. Es personīgi daudz viesojos arī grāmatnīcās, prezentējot mūsu izdevumus. Kad es prezentēju, cilvēkiem ļoti patīk, liela daļa pērk, liela daļa atgriežas vēlāk, liela daļa pērk vairākas grāmatas. Atgriezeniskā saikne, sarunas ar cilvēkiem, mums arī palīdz kļūt labākiem un uzlabot katru nākošo grāmatu. Mēs ieviešam arī jaunas lietas. Viena no jaunajām lietām ir papildus saturs. Piemēram Rīgas grāmatai ir QR kods, kas aizved uz portālu TVnet, kur ir apraksti par vairākām vietām, dažādiem objektiem. Jūrmalas grāmatai ir QR kods, kuru atverot, redzams papildus saturs mūsu mājaslapā, Un tas tiek visu laiku papildināts.

Ko tu pats ikdienā lasi, klausies, skaties? Iecienītākās grāmatas, podkasti?

Es skatos tikai sporta pārraides, tiešraides, un dažādus analītiskus raidījumus. Es esmu vairāk darba cilvēks. Man patīk taisīt grāmatas un prezentēt tās. Un, ja runā par hobiju, man patīk erudīcijas spēles. Man ir komanda Liepājā, kas uzvarēja 13 sezonas no 13 sezonām. Pēc tam mēs paši uztaisījām biedrību – “Faktu formula”, kurā taisām paši savas erudītu spēles, arī uzņēmumiem. Man ir arī Liepājas vēsturisko bilžu kolekcija.

Podkastus neklausies?

Fonam es ieslēdzu televizoru, kad taisu bildes. Klausos dažādus zinātniskus un politiskus raidījumus. Pārsvarā televīzijā, youtube, radio. Man ir savi kanāli, kas ir pārsvarā runājošie. Darba procesā vajag interesantas lietas fonā.

Tev ir kāds iecienīts restorāns vai kafejnīca, kur tu ej visbiežāk?

Es nesen biju Atēnās, un man tur patiešām patika koncepts, ka tirgū ir kafejnīca, kur pārdeva svaigas zivis, uz vietas gatavoja tās, grillēja un pēc tam pasniedza. Bija skaista, romantiska atmosfēra. Ne Rīgā, ne Liepājā tādās nebiju bijis. Viena iecienītā nav – apmeklēju dažādas kafejnīcas