“Visums dod iespēju, bet tu dari visu, lai to paņemtu”

Sola Rūja

Ruta Dziļuma – SIA “TZMO Latvija” valdes locekle,  spilgta un spēcīga vadītāja ar kosmopolītisku skatu. Vienlaikus redzēt kopainu un detaļas ir ne vien viņas profesionālais talants, bet arī dzīves esence. Par savu hobiju un reizē miera ostu Ruta dēvē dārzu, kurā zied rozes, peonijas, lilijas. Tomēr vairāk par visu viņa mīl savu ģimeni – gan bērnus un mazbērnu, gan kuplo “TZMO Latvija” saimi, kuru viņa veiksmīgi vada jau vairāk nekā 25 gadus. Bet, kamēr mēs sarunājamies, cauri burbuļo cilvēcība, emocijas un īpaši – siltie smiekli. Tie ir kā dubultais espreso – tik enerģētiski, ka šķiet, spēj uzlādēt ikvienu, kas atrodas viņas tuvumā. Un kā viņa pati par sevi saka: “Es neesmu pakļāvīga būtne, tieši pretēji – esmu cīnītāja”. Gluži kā spēcīgā itāļu kafija.

Kādas ir veiksmīga vadītāja svarīgākās īpašības?

Empātija. Empātiska izpratne ne tikai par cilvēkiem, bet arī par situāciju valstī, nozarē. Jājūt ar iekšējo balsi, kas notiek, ko vēlas cilvēki, par ko soctīklos uztraucās. Nākamais ir prast komunicēt ar profesionāļiem, ar nozares speciālistiem. Izprast viņu jautājumus, problēmas, un tad šo visu mēģināt salikt kopā. Man negribās teikt tikai ražotājs vai vairumtirgotājs, vai pārdevējs vai biznesmenis, bet kā es – Ruta Dziļuma –  šo situāciju izmantošu. TZMO koncepts gan pie mums, gan mātes uzņēmumā TZMO S.A. ir uz cilvēku un sabiedrību vērsta darbība. Tā nav tikai biznesa platforma, kur vienīgā doma ir kā pelnīt naudu. Šī pieeja ir tas, kas šos 25 gadus mums ir ļoti palīdzējis, par ko mēs esam saņēmuši daudz pozitīvas atsauksmes no cilvēkiem: “Jūs esat savādāki, Jūs neesat tādi, kas ar kāju sit durvis un par visām varītēm bāžaties virsū”. Bieži vien mūsu pozīcija ir nogaidoša, mieru saglabājoša, mēs skaidrosim, stāstīsim – kāpēc vajadzētu labāk tā, kāpēc konkrētais produkts ir labāks? Ar ko tas atšķiras? Tāpat mēs nekad nerunājam sliktu par saviem konkurentiem. Lai viņi dzīvo ar savu politiku, mēs ar savu.

Kādas vēl īpašības? Ir vajadzīga savaldība, kuras man dažreiz pietrūkst. Lai man piedod mani darbinieki, bet tā būs slikta mamma, kura nekad savus bērnus nebūs sabārusi. Protams, pamatoti, jo dažkārt ir situācijas, kad darbinieki ieslīgst rutīnā, darbs ir zināms no A līdz Z. Un tajā brīdī, kad darbiniekam ir jāiziet no savas komforta zonas, lai attīstītos, sākas problēmas. Ja šodien mēs strādātu tāpat kā mēs strādājam pirms 20 vai 15, vai 10 gadiem, nebūtu progresa. Un nekas no visa šā nebūtu, kas ir šodien – mēs tā arī būtu ražotāja pārstāvji, kuri kaut kur, vienā mazā pasaules valstī pārstāvētu vienu no vadošajiem pasaules zīmoliem. Tikai kolektīva spēks, tikai progresīva vide, kurā mēs strādājam, ir devusi to rezultātu, kurā mēs tagad esam.

Un trešā lieta, droši vien es to nevarētu nosaukt par īpašību, bet pēc horoskopa esmu Vērsis, dzimusi Čūskas gadā zem Venēras zīmes. Šis salikums veido spēcīgo sievieti. Un tāda es esmu. Ja es kaut ko izdomāju, tad tā būs. Aprunājoties ar vienu, otru, trešo, piekto, izvērtējot situāciju un, ja man liekas, ka tas ir pareizais ceļš, tad es pielikšu visas pūles, lai to izdarītu. Un, savukārt, ja kaut kas nesanāk, tad kā savulaik teica Šiva, “Ja tev visas durvis ir ciet, tad tas nav tavs. Atlaid un ej tālāk”. Grūti pateikt, kas no tā visa, kas 25 gadus atpakaļ tika plānots, vai pat netika plānots, ir piepildījies. Bet tas, kā es esmu nonākusi šajā vietā kur tagad esmu, ir interesants stāsts. Manuprāt, lasītāji to jau ir izlasījuši manā iepriekšējā intervijā, bet varu atkārtoties. Būdama viena, strādājot vienkārši par kasieri, ar grāmatvedības un arī augstākās ekonomikas izglītību, biju tikko kā biju atsākusi strādāt pēc dekrēta atvaļinājuma. Strādāju uzņēmumā, kurš pirmais Latvijā ieveda tādus produktus kā Bellu un Happy autiņbiksītes, un citus šobrīd jau labi zināmus zīmolus. Tad mums – trīs cilvēkiem no iepriekšējās kompānijas –  piedāvāja izveidot šeit Latvijā SIA “Bella Rīga”. Tas bija ļoti negaidīts priekšlikums. Man bija 15 minūšu laikā jādod atbilde “jā vai nē”. Pat nebija īsti laika saprast, vai es to varu vai nevaru. Toreiz izdomāju, ja jau augstskolu esmu beigusi, tad jau neesmu es tik neapķērīga. Ekonomiskā izglītība ir, kaut kādas pamata zināšanas dokumentu apstrādē arī ir, saprašana no tā, kas ir bizness arī ir. Grāmatvedībā visas lietas sākās no pirmdokumentiem, no kases čeka, no rēķina, no invoice. Tas ir pamatu pamats, un ja šo pamatu zini, tad tālāk atliek vien mācīties procesā. Tās bija negulētas naktis, lasot Aivas Vīksnes savulaik slavenās skaistās sarkanās grāmatas, likumu pārlasīšana, mācīšanās. Nepagāja gads un savu pirmo bilanci es uztaisīju. Ja salīdzina, protams, ar šodienas apgrozījumu, ar to, kas bija sākumā, tas šķiet maz, bet mēs pirmo gadu pabeidzām ar 365 000 latiem, un tas toreiz man bija iespaidīgi. Protams, pirmais bilances gads bija tāds, ko mēs šobrīd pārdodam nedēļas laikā. Bet tad mēs bijām par to priecīgi. Pirmajiem gadiem bija liela loma mūsu turpmākai attīstībai. Šobrīd mēs pārdodam ļoti daudz, piemēram,  pagājušajā mēnesī – maijā – mums izdevās sasniegt savu pirmo miljonu. Un kolektīvs no 3 cilvēkiem ir izaudzis līdz 49.

Jūsu galvenās pieejas, lai sasniegtu uzņēmuma stratēģijā noteiktos mērķus?

Pirmkārt, mums uzņēmumā darbojās ļoti stingra plānošanas sistēma. Ir regulas, algoritmi, kas darbojas, lai sasniegtu rezultātus. Mums gads sākās ar septembri, oktobri, novembri. Septembrī, oktobrī mēs domājam par iepriekšējā gada rezultātu izvērtēšanu, un novembra sākums ir pēdējais brīdis, kad mēs apstiprinām plānus jaunajam gadam. Mums ir izstrādāts gan kādi būs prioritārie virzieni, gan kādi būs prioritārie produkti. Iepriekš tiek veikti tirgus apskati, un mārketings strādā pie tā, lai saņemtu no mediju aģentūrām tendences, kas cilvēkiem interesē, kāds ir bijis gads, uz ko ir vairāk reaģējuši, vai tirgū ir ienākuši jauni spēlētāji, respektīvi, notiek pilnvērtīga tirgus izpēte, lai saprastu, uz ko mums būtu jāfokusējas nākamajā gadā. Ja viss ir bijis normāli, tad arī mēs fokusu saglabājam.

Šogad pirmajā pusgadā fokusējamies uz jauno, Polijā ražoto, absolūti inovatīvo produktu Seni smart, kurš tapis sadarbojoties ar laboratorijām. Tās ir mūsdienīgas tehnoloģijas, kuras ar datoru un sensoru palīdzību, kurš ir ievietots autiņbiksēs, ļauj nolasīt, kādā stāvoklī atrodas klients – vai viņš stāv, vai viņš guļ, vai viņam ir vēders izgājis, vai viņam nav jāmaina autiņbiksīte, vai viņš nav nokritis – tātad, autiņā ir čips, ar kura palīdzību varēs saņemt informāciju par konkrēto cilvēku attālināti. Apkalpojošajam personālam telefonā ir aplikācija, un šī aplikācijas ir globālajā tīmeklī. Tā nav vietēja, lokāla Latvijas aplikācija. Praktiski visā pasaulē ir iespējams arī šo aplikāciju klientu apsekot, ja viņš kaut kur dodas. Ļoti interesants, jauns, inovatīvs, produkts, kurš pašreiz Latvijā vēl nav, bet mēs ejam uz to, lai nākamgad vai pat šā gada nogalē tas tiktu ieviests mūsu tirgū. Programma ir jau pārtulkota latviešu valodā.  Adaptācija jau notiek un nākamgad mēs ar to sāksim strādāt.

Vēl ir jābūt intuīcijai, lai sajustu, kas notiek šajā nozarē. Jā, un, protams, ka par to ir jābūt arī saprašanai. Saprašanai par to, ko ar to visu darīt.

Protams, veiksmes stāsts ir arī neatlaidīgs darbs, nevienu dienu neapstājoties. Mums katru nedēļu ir sapulces, kurās mēs apspriežam rezultātus, kas ir noticis, kāpēc ir tā, un es cenšos sekot līdzi visam, kas notiek kompānijā, jo kādā brīdī darbiniekiem pietrūkst kaut kas un tad svarīgs ir mans redzējums vai mans lēmums – kā darīsim. Un tieši tāpat to dara arī mūsu Polijas vadība, jo ir dažkārt situācijas, kad ir jāpieņem nepopulāri lēmumi. Diemžēl vadītājam tādi ir jāpieņem.

Kādi ir līdz šim bijuši nepopulārākie lēmumi?

Es uzskatu, ka “TZMO Latvija” ir viens liels un skaists veiksmes stāsts. Tāpēc Latvijā mums nav lielu krīžu, lielu kritumu, lielu fiasko, un tas ir tikai tādēļ, ka mēs ievērojam principu, ka nekad nevajag visas olas likt vienā grozā. Viens produkts vai desmit, tu tos pārdod, un tad notiek kaut kas nozarē – vai nu jauns konkurents vai kāds dempingo cenās. Mums, piemēram, Bellai šobrīd nav labākais laiks, tad mēs pievēršamies Seni inkontinencei; ja nav labākais laiks Seni produkcijai, tad mums ir medicīniskā nozare. To es visu saku teorētiski, bet tas strādā. Medicīnas produktos mums ir sortiments ar 10 000 artikulu. Mums ir visa pārsienamā medicīna, marle, vate, ģipši, sterilizācijas, operāciju komplekti, operāciju instrumenti, daudzreiz lietojamais apģērbs,  vienreizlietojamais apģērbs, covid laikā maskas, bahilas, vienreizlietojamie halāti. Toreiz visiem trūka, bet mums kā rūpnīcai tas viss bija. Rūpnīca nedēļas laikā pārorientēja savas iekārtas un citu produktu vietā sāka ražot maskas. Un tas bija īstais lēmums īstajā brīdī. Tā kā mums ar riskiem un nepopulāriem lēmumiem īstenībā nav bijusi saskarsme. Bet, man kā vadītājai var būt viss neveiksmīgākie lēmumi ir bijuši tajā brīdī, kad tu, darbaspēka trūkuma dēļ, esi paņēmis darbā cilvēku, labi saprazdama, ka tas cilvēks nav īstais. Kad nesaliekas attiecības, veidojās diskomforts. Bet par cik tirgū grūti ar kvalificētiem kadriem, kuru grib gan strādāt, gan dot pretī atdevi, gan gatavi pagaidīt, kad paši izaugs līdz tam, lai prasītu bonusus, un tu esi pieņēmis šo cilvēku, labi saprotot, ka tas nav īstais darbinieks mūsu komandā. Tu esi viņu pieņēmis un kā likums paiet gads vai divi, un saproti, ka diemžēl ir jāšķiras, ka mums ir jāiet katram savu ceļu, jo mums nesakrīt nedz vīzija, nedz misija, nedz forma.

Kā iet ar konkurenci? Izdodas nedaudz “atspiest”?

Nesen pētījām  datus par sieviešu higiēnas precēm. Mēs skatījāmies gan Latvijā, gan Igaunijā, jo mēs kā “TZMO Latvija” esam atbildīgi arī par darbību Igaunijā. Mums Igaunijā ir izveidota struktūrvienība “TZMO Latvija Eesti” filiāle, kurā ir jau 3 darbinieki. Tur ir pilnībā savādāka darbības forma, jo Igaunijā nav birojs, nav noliktava.  Mums visas piegādes notiek no jaunā loģistikas centra, tepat Reinvaldu ielā. Skatoties datus par konkurentiem, jāsaka, ka Latvijā situācija ir tāda, kāda tā ir. Jau ne pirmo gadu līderpozīcijās ir ‘’Procter&Gamble’’, tāpat ‘’OB’’, kas ir tamponi, un tad esam mēs. Esam stabili. Un, ja izņem ārā tamponus “OB’’, tad ir tikai ‘’Procter&Gamble’’. Tātad, ja artikulu līmenī skatāmies, tad ir produkti, kur esam otrajā vietā. Ir artikuli, kuros esam trešajā vietā. Tas ir Latvijā, kur darbojamies jau 25 gadus. Mēs nekad nevarēsim konkurēt ar šiem milžiem, tur ir pilnīgi cita politika, cita situācija, bet to, ka mēs savā segmentā esam otrie, trešie, tas ir ļoti labs rezultāts, un tas mūs apmierina. Grūtāk ir ar to, ka visā sektora segmentā krīt pārdošana, piemērām, sieviešu higiēna kā tāda, jo samazinās cilvēku skaits, noveco sabiedrība, palielinās sieviešu skaits ārpus reproduktīvā vecuma, jauno sieviešu skaits samazinās. Līdz ar to, runājot par ‘’Bella’’, kopīgi samazinās šo produktu lietošana. To ietekmē vēl viens faktors – nāk inovatīvi produkti, teiksim, menstruālās piltuves. Sieviete nopērk vienu piltuvi un lieto septiņus līdz četrpadsmit gadus, tas nozīme, ka vairākus gadus, vispār neiegādājas higiēniskas paketes. Statistika liecina, ka daudzas jaunās sievietes izvēlās šīs menstruālās piltuves, līdz ar to samazinot klasisko higiēnas produktu lietošanu.

No otras puses Jums pieaug tie produkti, kurus lieto vecākas sievietes?

Jā, bet tā nav ‘’Bella’’, tā ir ‘’Seni Lady’’. Savukārt, šo produktu grupā mēs esam stabili pirmajā vietā. ‘’Seni Lady’’ grupa ir ļoti augoša, stabila un varētu būt, ka esam pat izkonkurējuši lielāko konkurentu ‘’Tena’’.

‘’Seni Lady’’ ir produkts – ieliknīši sievietēm, pie vieglas, vidējas, arī pie smagas urīna nesaturēšanas, bet ne tik daudz, lai vajadzētu staigāt autiņbiksēs vai speciālajās biksītēs, faktiski, ja ir fizioloģiskā nesaturēšana kā klepojot, šķaudot, liecoties, lecot, vai pēc dzemdībām, kamēr muskuļu sistēma nav vēl sakārtojusies vai ir  muskuļu atslābums, vai kādas uroloģiskas problēmas, dzemdes noslīdējumi, kas izsauc urīna nesaturēšanu. Tur mums ir ļoti labi rezultāti.

Jums ir sociālais projekts – futbols. Vai tas ir vienīgais?

Mēs atbalstam Rīgas Futbola skolu jau desmit gadus, varbūt vairāk. Nē, kopumā mums ir ne tikai futbols. Ja runājam par Latvijas kontekstā, tad ir jārunā par visiem pasākumiem, ne tikai futbolu. Kā vienu no atbalstāmajiem jāmin sieviešu futbols. Tas ir viens no sociālajiem projektiem, kurā mēs, jau sākot no mazotnes, informējam meitenītes.

Bet, ja runājam par sociālajiem projektiem, mums to ir ļoti daudz projektu. Viens no lielākajiem, ar ko nodarbojamies, un nākamgad būs 20 gadi, ir mini futbols cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Tas ir ļoti emocionāli skaists un bagāts sporta pasākums, tie ir svētki visiem iesaistītajiem. Šogad piedalījās 280 cilvēku, un tas kļūst lielāks, arvien plašāka mēroga pasākums ar lielāku entuziasmu. Ir ne tikai fināla daļa, bet mēnešus divus pirms notiek priekšsacensības digitālā formātā. Sadarbībā ar futbola federāciju, jo viņi mums sagatavo uzdevumus, mēs tos sūtam pansionātiem, iestādēm, kuras ir pieteikušās piedalīties šajā kausā. Viņi pilda teorētiskos uzdevumus, filmē, un sūta mums; mēs tālāk sūtam uz futbola federāciju, viņi izvērtē un šādi nosaka finālistus. Tad sešpadsmit komandas dodas uz Staiceli. Divu dienu garumā notiek fināla turnīrs. Liels paldies visiem atbalstītājiem, jo tas, ko mēs gūstam, palīdzot cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, ir neatņemams gandarījums.

Atgriežoties pie sieviešu futbola, piemēram, Polijā sieviešu futbols ļoti strauji attīstās. Un tas, ka sieviešu futbols Latvijā attīstīsies, zināmā mērā ir mans nopelns. Pēc UFA vai FIFA prasībām Latvijā bija jāizveido Latvijas sieviešu komiteja, kurā četrus gadus biju Latvijas Futbola federācijas, Latvijas sieviešu komitejas priekšsēdētāja. Pacīnījāmies par to, lai Latvijā sieviešu futbols ieņemtu to vietu, kādam tam ir jābūt, salīdzinot ar vīriešu futbolu. Un tas ir vainagojies ar lieliskiem panākumiem – Latvijas sieviešu izlase ir iekļuvusi B apakšgrupā. Vīriešu futbolam līdz tam vēl tālu. Mani provizoriskie vārdi, kurus teicu pirms desmit gadiem vienā no futbola pasākuma apbalvošanas ceremonijām, “Jūs piedzīvosiet tos laikus, kad Latvijas sieviešu futbols atnesīs medaļas Latvijai”, piepildījās.

Sieviešu futbolu sākām atbalstīt kā ‘’Bella’’. Sadarbība turpinās, tikai mazliet savādākā formā, es nekur tālu no sporta neesmu aizgājusi, lai gan mani nepārvēlēja. Kā viens no apliecinājumiem ir tas, ka man piedāvāja kļūt par Latvijas tautas sporta asociācijas prezidenti, es pieņēmu šo uzaicinājumu. Man tagad ir jauns izaicinājums, saprast, kas ir Latvijas tautas sports. Ko ar to darīt? Kas tajā notiek? Kas tajā ir labs, kas ir jāpamaina? Man izaicinājumi dzīvē nepietrūkst.

Kādi ir tālākie attīstības plāni?

Lai runātu par tālākiem attīstības plāniem, ir jāpastāsta par to, kas mums jau ir, ko mēs pa šiem 25 gadiem esam jau attīstījuši. Sākot no vienkārša pārdevēja, kas pārdeva preci vien dažiem klientiem, esam izauguši līdz visai Latvijai. Pa šiem laikiem mums ir izveidota jau manis pieminētā struktūrvienība Igaunijā, kur ir liels izaugsmes potenciāls. Arī visi rādītāji liecina, ka, lai arī Igaunijas tirgus ir mazāks par Latvijas tirgu, tur ir dažas atsevišķas, specifiskas lietas, kuras attīstās ātrāk. Latvijas sabiedrība, atšķirībā no Igaunijas, nav izaugusi līdz tam, ka segments –  ‘’Seni Men’’ – tiek pirkts. Šie produkti Igaunijā uzrāda ļoti strauju kāpumu. Tur veikali labprāt šo produktu ņem, atšķirībā no Latvijas veikaliem, kuri negrib redzēt sabiedrības novecošanos, īpaši vīriešu. Šobrīd mēs Igaunijā gada laikā pārdodam miljonu, domāju, ka nākamo 3 gadu laikā būtu jāsasniedz 5 miljoni. Igaunijā ļoti labs izrāvums ir tāpēc,  ka mēs esam Maxima veikalu tīklā. Mums beidzot ir izdevies noslēgt līgumus ar visām lielajām aptieku ķēdēm. Tur arī ir augoši rādītāji. Grūtāk mums iet ar ‘’Selver’’, un citiem nacionālajiem tīkliem, kuri ir ļoti noslēgti, konservatīvi, un ne tik pretimnākoši, negribīgi neko mainīt. Strādāsim, redzēsim.

Vēl par plāniem – mēs rīkojam bezmaksas seminārus cilvēkiem, kuri mājās rūpējās par saviem guļošajiem tuviniekiem. Braukājam pa visu Latviju. Tas ir dienas izbraukums, braucam ar saviem lektoriem. Nāk cilvēki, kam mājās ir kāds tuvinieks – vīrs, sieva, bērns, kurš guļ, un ir vajadzīgas papildu zināšanas, kā kopt tuvinieku, nesabojājot pats savu veselību – kā neizdegt, netraumējot sev muguru. Ir daļa cilvēku, kuri izvēlas nesūtīt savu tuvinieku uz iestādi, bet uzņēmās šo kopšanas misiju mājās. Tas ir ļoti smags darbs. Tādiem nolūkiem mūsu ir fonds. Caur šo fondu mēs sadarbojamies ar citiem fondiem, kā, piemēram, dzemdību nama fondu, bērnu slimnīcas fondu, un vēl citiem. Ir līgumi un vienošanās par bērnu pārtinamajām zonām. Mēs palīdzam, iekārtojam tās, varbūt esat ievērojuši gan kafejnīcās, gan iestādēs, gan poliklīnikās, slimnīcās. Arī pasākumos, piemēram,  XIII Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un dejas svētkos, būs pārtinamās zonas un barošanas telts mammām ar maziem bērniņiem. Tas ir mūsu sociālais projekts. Nesen mūs uzrunāja Latvijas dzelzceļš sadarbībai, iekārtot pārtinamo zonu vilcienos. Pagaidām tas ir vēl projekta līmenī. Mūs meklē, nevis meklējam mēs, un uzrunā mūs ļoti daudz.

Mēs patentējām pārtinamo zonu zīmi. Pašreiz neviens no konkurentiem tādu pakalpojumu vēl nesniedz, un es ceru, ka nesniegs. Mēs esam aizņēmuši visu nišu, un, protams, ka par to neviens nemaksā. Tas ir mūsu  ziedojums, un mēs cenšamies noturēt ‘’Happy’’ zīmolu augstajā līmenī, kādu šis produkts patiešām ir pelnījis.

Kā ar skolām? Kā skolās Jūs nodrošināt produktus meitenēm?

Skolās, sadarbībā ar ‘’Papardes ziedu’’ veicam informatīvo iniciatīvu, stāstot meitenēm par mēnešreizēm, par ciklu, attīstību. Mums skolniecēm un meitenēm ir speciāla produkcija ‘’Bella for teens’’, tā bija izstrādāta no diviem, trim produktiem, kura nu jau ir izaugusi jau līdz veselai līnijai. Tā ietver gan tamponus, gan paketes, gan higiēniskos mazgāšanas līdzekļus, intīmās želejas ziepes, putas un arī nakts paketes. Veikalā varat apskatīties, tā ir ļoti skaista līnija. Ar šo līniju mēs vinnējām tenderus gan Igaunijā, gan Latvijā.

Mēs pārdodam Rīgas skolām produktus, kurus pēc tam skolas meitenītēm izdala bez maksas. Tad vēl sadarbībā  ar ‘’Papardes ziedu’’ mēs piedalāmies dažādos podkāstos un informatīvos raidījumos. Pašreiz, piemēram, notiek ‘’Ghetto games’’, kurā mēs  piedalāmies kā atbalstītāji ar saviem informatīvajiem materiāliem. Projekts, kas pašreiz ir tapšanas stadijā, ir dāvanu kastītes meitenītēm. Kastītēs iekšā ir buklets par menstruāciju, par sievietes ciklu. Šie produktu paraugi ir patiešām skaisti. Tas ir mūsu šā gada projekts.

Un tad vēl, ja runājam par attīstību, 2 gadus atpakaļ mēs nodibinājām aprūpes skolu, šādi piepildot vienu no maniem sapņiem. Aprūpes skolā aktīvi darbojās lektori. Šis ir maksas pasākums, maksas apmācības, semināri. Ir izstrādāta arī mājas lapa ar nozarēs vadošo speciālistu lektoru video lekcijām. Tās ir iespējams nopirkt un noklausīties, piemēram, lekciju par insultu, lekciju par izgulējumiem. Organizējam pasākumus arī šeit, Reinvaldu ielā 17, jaunās telpās, klātienes seminārus. Tie ir ļoti populāri. Mums pagājušais seminārs bija pēc Jāņiem, domājām, ka neviena nebūs; divdesmit sēdvietu vietā mums jautāja, lai varam palielināt pieejamību vēl trīsdesmit cilvēkiem. Lekcijas lasa cilvēki ar tiesībām lasīt lekcijas un izglītot cilvēkus, saņemot par to pretī nepieciešamos tālākizglītības punktus. Un pasākuma pēdējā daļa ir neliels relax, kurā mēs cenšamies lekciju apmeklētājiem sniegt tādu kā relaksāciju, atpūtu pēc garās mācību dienas. Ir pieejams aromaterapeits vai ķermeņa terapeits, vai fizioterapeits. Pagājušajā nedēļā mums bija aromterapija, bija skaisti, skanēja mūzika, visi priecīgi. Katrā gadījumā šis aprūpes skolas projekts uzņem apgriezienus. Mēs ejam uz to, lai tā būtu akreditēta mācību iestāde, lai mēs varētu izstrādāt savu akreditētu mācību programmu. Piesaistīsim lektoru ārpakalpojumus, nodrošinot gan telpas, gan ēdināšanu. Mēs piedāvājam arī savu skaisto konferenču zāli. Trīs veida zāles, sanāk trīs vienā – Lielā zāle, zāle “Tikai jūra” vai zāle “Tikai priede”, vai viss komplekts. Piedāvājam cilvēkiem braukt, izmantot šo iespēju. Manuprāt, cena nav liela modernai, mūsdienīgai zālei, kas nodrošināta ar visu nepieciešamo aparatūru.

Un, turpinot par attīstību, neviens leitnants nav slikts, ja viņš negribētu kļūt par ģenerāli.  Mēs joprojām vēlamies iegādāties zemi blakus zemes gabalā, lai šeit būvētu nelielu ražotni un privāto klīniku. Es mūsu attīstībā redzu, varbūt nevis kā notikušu faktu, bet kā sapni, kā mēs vēl varam augt. Mums ir rūpnīca, kurā ražo produktus, kuri ir vieni no vadošajiem pasaulē, mums ir zināšanas, laboratorijas, skolas, fondi, mēs darbojamies ar medicīnas un aprūpes iestādēm. Sadarbojamies ar Veselības ministriju, Labklājības ministriju, ar Rīgas Domes sociālo dienestu. Mums ir bāze, iespējas, materiāli, produkti, tas būtu grēks neveidot privāto klīniku, kā bāzi mūsu potenciālajiem nākamajiem klientiem, lai būtu iespējas atnākt pie mums un paskatīties, kā produkts strādā dzīvē, kā ar tiem strādā ārsti, kā tos izmanto praksē, piemēram, ar kādu no operāciju komplektiem, kā ar tiem noklāt operāciju lauku. Kāpēc gan neizveidot privāto uroloģisko klīniku? Pašreiz apmācam, vedam ārstus uz slimnīcām gan Latvijā, gan Polijā. Tāpat pie mums notiks arī II Latvijas Ķirurgu kongress. No Polijas brauks speciālisti, būs masterklases, rādīs, kā strādāt ar jaunajiem produktiem. Mēs attīstāmies, man līdz pensijai acīmredzot ir ļoti tālu.

Ja par mani personīgi, kā es pati par sevi saku, es esmu vienkārša sieviete, ar saviem plusiem, mīnusiem, ar savām vājībām, ar saviem hobijiem, ar savu privāto dzīvi. Es esmu četru, drīz būšu piektā mazbērna vecmāmiņa. Man pašai ir trīs bērni. Un, ja katrs no maniem bērniem sarūpēs trīs savus bērnus, tad es domāju, ka deviņi mazbērni būtu minimums, ko gribētu piedzīvot.

Dzīvoju skaistā vietā, kurā piecu gadu laikā man ir izdevies no sūnām izveidot ļoti skaistu dārzu. Dārzs ar apmēram 100 peonijām, 100 rozēm, lilijām un citādiem augiem. Ēnas pusē ar papardēm, hostām – tas viss ir mans hobijs, mana miera osta, kur ierokoties vakarā savās dobēs un puķēs varu atslēgt prātu, un kādu brīdi nedomāt ne par ko. Kaut gan, ja godīgi, tad arī rozēs esot bieži vien jādomā par to, ko darīt tālāk, jo TZMO – tā ir ģimene, otrā ģimene. Varu teikt, ka man ir divi lieli hobiji – viens ir darbs, otrs ir dārzs.

Tātad Jūsu darbs ir hobijs?

Tā ir dzīvē salicies, un es varu pateikties visiem augstākajiem spēkiem, kas tie manu dzīvi un likteni tā ir virzījuši. Man patīk tas, ko es daru. Bet es smejos, kad man saka: ’’Tu atkal zini visu labāk’. Uz ko es atbildu: ’’Nu, bet ko lai es daru, ja es zinu, ko man darīt un ja es zinu, kā būs labāk.’’ Es intuitīvi jūtu nākotnes vīziju, saprotu, ko man gribētos izveidot un uzburt. Tas, nenoliedzami, pateicoties “TZMO Latvija” mātes kompānijai, ka atbalsta un dod šādās iespējas realizēt. Tas ir veiksmīgs kopdarbs. Pat sapņos nevarēju iedomāties, teiksim 10 gadus atpakaļ, ka es varēšu uzbūvēt šo māju –  lielu, paliekošu kompānijai, šo īpašo objektu. Es nekad nevarētu iedomāties, ka kaut kas tāds būs iespējams. Bet notieka.

Varbūt Jūs meditējat vai apmeklējat, piemēram, džudo?

Kā jau kārtīgs Vērsis, es esmu šausmīgi slinka, un fiziskās aktivitātes, man ir liels kauns to teikt, nav mans labākais draugs. Varbūt tādēļ, ka kopš bērnības mana sirds sitās mazlietiņ straujāk nekā citiem cilvēkiem, līdz ar to es ļoti ātri nogurstu, neskatoties uz to, ka es līdz 6. klasei trenējos mākslas vingrošanā un pēc tam dejoju deju grupā. Man tas vienmēr ir bijis fiziski ļoti smagi, jo tiklīdz man ir lielāka slodze, tā man sāp galva, sit deniņos līdz ģībonim. Un tāpēc varbūt fiziskās aktivitātes nav mans. Bet es labošos, jo man jau meitenes teica, ka jāsāk nūjot.

Man ļoti patīk skatīties motivējošus raidījumus televīzijā vai klausīties podkāstus, kur stāsta par to, ka nekas nav neiespējams, ka visuma likumi darbojas. Tas varbūt tagad skaitās moderni: tu mēģini saskatīt to, kas varbūt nav, tomēr rezultātā sapņi piepildās.

Šī māja – jaunā biroja ēka, tas taču arī ir pierādījums tam?

Ne tikai šī māja, bet arī tā māja, kurā es tagad dzīvoju, arī tā piepildījās tieši tāpat. Es esmu dzimusi Rīgā privātmājā, Rīgas meitene, un tad es bieži vien domāju, cik jauki būtu, ja man būtu māja ne gluži Rīgā, bet kaut kur ārpus. Ja vēl būtu divstāvu mājiņa, un ja tur būtu pirtiņa un baseiniņš, tā kā, teiksim, vidusmēra latvietis sapņo par savu māju, kurā nav mamma, vecāmamma, kaimiņi, bet kurā faktiski tikai es un otrā pusīte. Sapņojot, caur soļiem, darbībām un rīcībām, neapzināti ejot pie tā, kamēr vienā dienā saproti – jā, nu re, kur stāvu: man ir divstāvu mājiņa, baseins un pirtiņa. Žēl, ka nav pie ūdeņiem, varētu varbūt dārzā dīķi izrakt? Būtu taču baigi forši, ja māja būtu pie ūdeņiem, un smejies vai nē, tas notiek. Pēc 7 gadiem stāvi un skaties, pie mājas ir ūdens, 10 hektāri. Dīķis, savas zivis. Tev ir savs ūdens, tev ir savas priedes, savas rozes. Un tici vai nē, sapņi piepildās, un tādēļ es vienmēr saviem bērniem un citiem cilvēkiem esmu teikusi – sapņojiet! Ja jūs savu sapni turat dzīvu acu priekšā un mērķtiecīgi izdomājiet, kas jādara, lai tas piepildās, jo nekad nebūs tā, ka tev ir sapnis un tu varēsi tikai sapņot. Sapnis pats neatnāks, tev ir jāveic zināmas darbības, lai sapni tuvinātu. Un tad ir visuma un tava mijiedarbība. Visums tev dod iespēju, bet tu dari visu, lai šo iespēju paņemtu. Un tā man ir līdz šim, paldies visumam, paldies mūsu kompānijas prezidentam, paldies visai manai ģimenei un darba kolektīvam, ka ir tā, kā ir. Un ir brīnišķīgi.