Atbild juriste Karina Plaude

Latvija jau gadiem meklē veidus, kā sabalansēt budžetu un samazināt valsts tēriņus.
Politiķu retorikā bieži skan vārdi “efektivitāte” un “modernizācija”, bet realitātē reformas
bieži vien atgādina steidzīgi lāpītus jumtus, kas pie pirmā stiprāka vēja sāk tecēt. Finanšu
ministrija kā vienu no ceļiem uz ietaupījumiem ir atradusi publisko iepirkumu sistēmas
pārveidi. Šī joma nav mazsvarīga – 2024. gadā valsts un pašvaldības slēdza iepirkumu
līgumus vairāk nekā 5 miljardu eiro apmērā. Taču jautājums paliek – vai reformas tiek
virzītas ar pietiekamu briedumu, vai arī tās ir mēģinājums politiski uzrādīt ātrus
rezultātus, riskējot ar dārgām kļūdām?
Darba grupa, kas vērtēja iepirkumu efektivitāti, noturēja sešas sēdes un nonāca pie radikāla
lēmuma – ieviest būtiskas izmaiņas visā sistēmā. No vienas puses, drosmīgi un pat nepieciešami.
No otras – vai tik apjomīgu reformu tiešām var pamatot ar sešu sanāksmju diskusijām? Publiskie
iepirkumi nav kabineta mēbeļu pārvietošana, bet milzīgs mehānisms, kur jebkura kļūda var
apstādināt nozīmīgus projektus. Atcerēsimies e-veselības sistēmas fiasko vai elektronisko balsu
skaitīšanas sistēmas izgāšanos – Latvija jau ir pierādījusi, ka straujas reformas nereti beidzas
sāpīgi un dārgi. Vai tiešām mums ir kapacitāte šoreiz “gludi” pāriet uz jaunu sistēmu?
Turklāt izvēlētajā scenārijā ir virkne kritisku aspektu. Pirmkārt, plānotās augstākās līgumcenu
robežvērtības var mazināt caurskatāmību – liela nauda cirkulēs “zem radara”. Otrkārt, pieaug
risks, ka zemsliekšņu iepirkumos uzplauks “klusās vienošanās”, kas Latvijā nekad nav bijušas
svešas. Treškārt, samazinās iespējas apstrīdēt pasūtītāju lēmumus, kas nozīmē mazāku
aizsardzību uzņēmējiem un sabiedrībai kopumā. Ceturtkārt, pašvaldībām būs pienākums
centralizēt iepirkumus, bet vai tām ir kapacitāte? Daudzas pašvaldības “knapi” tiek galā ar
ikdienas budžeta sastādīšanu, kur nu vēl ar centralizētu miljonu vērtu darījumu pārvaldību.
Piektkārt, pāreja uz jaunu institucionālo arhitektūru prasīs milzīgus resursus un rada risku, ka
sistēma uz laiku vienkārši “iesprūdīs”.
Protams, pozitīvi ieguvumi arī ir. Pasūtītāji iegūtu lielāku elastību un rīcības brīvību, process
kļūtu ātrāks un mazāk birokrātisks, dati tiktu analizēti vienotā sistēmā, netiek izslēgti “A” klases
nodokļu maksātāji – ir iespēja nokārtot neizpildītās saistības nodokļu jomā un tiek samazināts
pārbaudāmo personu loks. Centralizācija un kompetences centri varētu celt kvalitāti un galu galā
valsts pat varētu ietaupīt simtiem miljonu. Ilgtspējas principi nostiprinātos kā horizontāls
nosacījums.
Taču jautājums ir par sabalansētu pieeju un riskiem – vai reformu temps nav pārāk agresīvs un
nerada šaubas par grozījumu kvalitāti, ar mērķi “dzīt” grozījumus Publisko iepirkumu likumā.
Secinājums ir skarbs: Finanšu ministrijas izvēlētais ceļš uz publisko iepirkumu reformu vairāk
atgādina braucienu ar nepārbaudītu automašīnu lielā ātrumā pa apledojušu šoseju. Jā, galamērķi
var sasniegt ātrāk, bet avārijas risks ir milzīgs. Tāpēc reformas ir nepieciešamas, taču ne uz ātru
roku. Nepieciešama rūpīga risku izvērtēšana, sabiedrības un uzņēmēju iesaiste, opozīcijas un
nozares ekspertu uzklausīšana. Tikai tad publiskais iepirkums var kļūt par īstu valsts finanšu
pārvaldības instrumentu, nevis kārtējo neveiksmīgo eksperimentu.

Jautājums paliek atklāts, vai iepirkumu revolūcija sešu sēžu laikā – drosme vai tuvredzība?