Sarunājas Sola Rūja

Baiba Ripa jau vairāk nekā 20 gadus ir starptaustiski atpazīstama modes mākliniece. Viņa ir piedalījusies showroomos gan Berlīnē, gan Parīzē, gan Ņujorkā. Tomēr pati Baiba atzīst, ka vislabāk jūtas savā pašizveidotā dzimtas mājā – Līvu krastā. Te viņa arīdzan smeļas iedvesmu saviem adījumiem.

Tavs padoms, ko ieteiktu vai pretēji neieteiktu visiem, kas uzsāk savu uzņēmējdarbību?

Nesākt (smejas). Tas vienmēr ir viens un tas pats – ja tu vari nedarīt, nedari. Godīgi sakot tā ir vienīgā atbilde. Mēs varam pirkt un pārdot, vienalga kādu formulu mēs izgudrojam, ja mēs apsviedīgi kaut ko mākam izdarīt, ieguldīt naudu, izdomāt, bet kopumā šobrīd ir tāda pārpilnība ar priekšmetiem un dažādām lietām, ka mūsu dzīvēs tā ir sasniegusi kulminācijas punktu. Bet jautājums ir par izvēli. Pirmkārt, par izvēli ko tu gribi iegūt ar to, ko tu dari? Vai mēs nodarbojamies ar tirdzniecību vai mēs kaut ko radam? Un tās ir lielas atšķirības. Bet es radu lai tirgotu. Tomēr ir ļoti daudzi, kas minimāli rada, bet vairāk tirgo. Jā, var ļoti daudz nopelnīt, bet vienmēr jautājums ir par izvēli. Man un manā kompānijā svarīgi ir tas, lai mēs radam un pārdodam to, kas dod prieku, pa īstam, un tas mūs vieno. Radīt to, ko var dod citiem un lai viņiem patiešām tas ir vajadzīgs. Tas ir milzīgs jautājums. Un, ja tā lieta ir vienkāršāka un primitīvāka, to ir vieglāk pārdot, jo komplicētāki, jo grūtāk. Mans zīmols ir nišas produkts un man ir ļoti liels gandarījums, ja cilvēki atgriežas. Bet ceļš, lai nonāktu pie gatava modeļa reizēm ir milzīgi garš. Tie ir dialogi, kompromisi un attiecīgi ne kompromisi, jo man kā profesionālei vienmēr ir bijis svarīgi dalīties ar pieredzi un zināšanām, lai rezultāts novestu pie produkta, kas dara prieku, sagādā maigumu, mīlestību, mieru ar savu ķermeni, ar sevi. Analizējot katra pircēja vēlmi, preci, visu šo salikumu – saprotam, ka apģērbs ir viens virziens, kas attiecas uz ārējo siluetu, izskatu, krāsām un otra lieta, ko parasti aizmirstam, ir mūsu labbūtība. Un tā tiek veidotas VEIDOTAS kolekcijas. Var saražot daudz, bet jautājums kā to pārdot. Tāpēc ejot iekšā specifiskā nišā, jautājums ir kā no diega veidojot produktu, radīt ko tādu, kas piesaista.

Pasaule ir pārpildīta ar materiālo. Tiek radītas jaunas kolekcijas, sākot ar Zara beidzot ar haute couture. Kur tu redzi sevi?

Savā nišā. Un ir daudz jāstrādā. Jāmeklē veidi kā atrast un uzrunāt klientus. Kā būt vienā ciltī. Šobrīd pilnīgi visur, arī internetā notiek totālais kariņš par katru tavu uzmanības mirkli. Tajā pašā laikā ir jautājums – cik daudzi spēj izšķirt materiālu un daudzas dažādas lietas. Ir tik daudz mājas lapās, kurās nav aprakstīts materiāls. Un cilvēki pērk bildi. Kur ir tas koeficients, ko tu iegādājies? Kur ir tā virsvērtība? Un te mēs atgriežamies atpakaļ pie pircēja izvēles. Liela nozīme ir solim kuru tu sper, lai pircēja izvēle būtu tev labvēlīga. kur tu liec naudu, kā tu to dari. Pat tas ko tu ēd un ko tu dzer. Ja tu neredzi atšķirību, tā jau ir tava izvēle. Un, ja atšķirība ir tikai cenā, tad…jebkurš priekšmets kuru tu iegādājies, pat tase tējas kafejnīcā, sastāv no daudzām detaļām, kuras mums ir jāizlemj, ņemam vai neņemam – šādā salikumā vai kvalitātē pret cenu un vēl kaut ko. Pircējam ir grūti atrast preci, pārdevējam ir grūti tirgot. Tas, ka ir milzīga vizuāla pārpilnība ar informāciju, kuru ir jāmāk kodēt, te ir tas, ka man ir nācies runāt ar klientu, kurš nepazīst materiālu. Un tādam ir ļoti grūti ko iegādāties, jo ķermenis, mūsu tauste un sajūtas saka mums priekšā, ko mums iegādāties, padod informāciju uz kuru pusi virzīties. Ja neliela pieredze ar materiālu, mēs varam strādāt tikai pēc bildēm. Un nav tā, ka vienmēr esam apmierināti ar to, ko iegūstam.

Kā tu pati iepērcies?

Veikalā sarunājoties ar Produktiem. Ķermenis pasaka priekšā. Esmu paklausīga un ieklausos savā ķermenī, nepērku tēju, kura man rada nepareizās sajūtas. Bet, jā, veikalā es skatos uz produktu un redzu kādu informāciju tas man sniedz. Lai cik tas izklausās dīvaini, bet mūsu ķermenis mums daudz ko pasaka priekšā. Tas nevar notikt pēc iepirkuma saraksta vai tad kad esmu izsalkusi. Tāpēc cenšos iepirkties apzināti. Un, ja es nedzīvoju saskaņa ar savu ķermeni vai daru ko autopilotā, man sāp. Fiziski sāp. Sāp vēders. Protams, ir dažādi mirkļi, kad, piemēram, uzpildot mašīnu, nopērku hotdogu. Svarīgi arī cik tajā brīdī ir enerģijas patēriņi. Kas notiek fiziskajā pasaulē. Un mēs visi esam tik dažādi būvēti, pat vienā ģimenē. Tomēr, es cenšos darīt apzināti, jo pēc tam ir žēl gan iztērētā nauda, gan laiks, izjūtu diskomfortu, attiecīgi neļaujot risināt citus iekšējos jautājumus. Tāpēc, lai zīmolu darbinātu ir vajadzīgs liels laika un enerģijas patēriņš. Un enerģiju iepildīt labāk saskaņā ar sevi. Svarīgs ir iekšējais dialogs un godīgums pret sevi. Bet mums nav vienādi jādzīvo, tā ir izvēle. Vienam tas der, citam vajag ko savādāku.

Man ļoti patīk zeme, kurā mēs dzīvojam. Tā ir ar senu vēsturi, daudzām gudrībām. Caur to var sevi iepazīt, saprast. Tas nenozīmē, ka jādzīvo lēni, un ar katru savu darbību mēs ietekmējam nākamo. To mēs varam apzināties vai neapzināties. Jautājums – atrast līdzsvaru. Man ir bijis svarīgi radīt produktu, kas kaut kādā veidā ir noderīgs tev vai kādam nākamajam pēc tevis. Tas nebūs visiem. Man ir garlaicīgi radīt produkti, kas ir vienveidīgs. Tur arī veidojas nišas produkti, jo tie uzrunā savu cilti, savu burbuli, savu cilvēku daudzumu. Un pārsvarā tie cilvēki, kas nonāk līdz zīmola lietām ir ļoti apzināti. Viņi parasti ir izgājuši savu loku, sapratuši ko vajag, ko nevajag, ieinteresēti sevī. No otras puses – kas tad mums īsti pieder? Tikai mēs paši, mūsu ķermenis.

Ok, bet kā Tu izdzīvo, ja strādā tikai savam burbulim?

Burbulis mainās. Braukāju uz Parīzi, darbojos ar veikaliem. Pēc kovida tas ir ļoti izmainījies, tas ir izmainījis visu sistēmu. Daudzi veikali ar kuriem strādāju pirms 2020. gada ir aizvērušies. Vai globāli nomainījuši situācijas. Arī manā dzīvē kaut kas mainās. Bet ir klienti, kas nāk atpakaļ. Nu, jā, klientu loks nav milzīgs, bet es runāju ar katru klientu un uzklausu, piemeklēju produktu. Tas ir milzīgs darbs. Man nav kaut kāda formula, kuru varētu pārdot vai vienkārši nokopēt. Mana filozofija man personīgi ir svarīga, esmu sapratusi, ka nevaru no tās atkāpties. Vairākas reizes esmu mēģinājusi taisīt ko citu, godprātīgi esmu izgājusi cauri dažādām formulām, tādā veidā kaut ko piemeklēt, bet tas ko es iegūstu finālā ir ieraugāms arī cituviet. Un tad rodas jautājums – vai tiešām man konkurēt ar cietiem līdzīgiem vai tomēr iet savu ceļu. Un es vēl jo projām mācos. Katru gadu taisu revīziju, analīzi kā darīt labāk, ko nedarīt vispār.

Arī toreiz, kad sāku vairāk nekā pirms 15 gadiem, bija milzīga pārbagātība. Visi mani mentori 100 un 1 reizi lika sēdēt un domāt – vai es to tiešām gribu, vai visā pārpilnībā atradīšu to kā nav. Bet es atradu.

Pastāsti par savu darbu, ikdienas rutīnu pie kolekcijas.

Daudz laika pētu, vienalga kur – žurnālos, rakstos, tīklā. Veidoju skices, sajūtas. Tas viss sastāv no 1000 detaļām. Es skicēju, vācu kopā, ideju apkopojumi ir dažādi, reizēm tikai galvā, bet biežām visu salieku uz sienas. Bet, kas man ir vienmēr ir bijis svarīgi – maksimālai ekonomēt materiālu, jo nevaru atļauties sapirkt visu kastēm vienkārši lai krātos. Visu laiku jāpatērē minimums, bet lai to varētu iegūtu, ir jātaisa research and development (pētniecība un attīstība). Un tas aizņem trešdaļu laika pie kolekcijas gatavošanas. Laikā, kad taisu paraugus un atlasu variācijas, varu iepazīties no jauna ar materiālu, kas manā gadījumā visbiežāk ir diegs. Jo no tā paša diega, ko it kā tik labi pazīstu, var iepazīt no jauna, un tas parāda to kur nonākšu. Svarīgi kādā mašīnā to ielikšu vai kādu tehniku izvēlos, lai ražotu. Nākamais posms ir jaunie modeļi vai jāattīsta iepriekšējie. Pa vidu tam visam protams skices. Un tad tiek būvēts džemperis vai gabals, kas iecerēts. Tas, kas man patīk šajā tehnoloģijā ir tas, ka veidojot visu šo dialogu, es nejauši nokļūstu “citā teritorijā”. Adīšana ir ļoti sena tehnika, pirmie atrastie paraugi datēti ar vairāku 3.–5. gs. m.ē. vēsturi, tomēr katra reize ir kā jaunatklājums.

Un tad ir praktiskās lietas, kas ar ko “sēž kopā”, kādi papildus materiāli ir vajadzīgi vai aksesuāri, lai kolekcija nonāk līdz foto sesijai un tālāk pie klienta. Un tā kā pārdošanas cenu es aprēķinu no pirmā gabala, tad ir jābūt perfektam. Un tāpēc bieži vien ir jātaisa divi vai trīs varianti, lai  atrastu, lai būtu wow efekts.