Sola Rūja

Liepājas stāstus neveido vien ēku fasādes, ielu daudzreiz mainītie vārdi un nemitīgi mainīgā notikumu gūzma. Aiz tiem stāv cilvēki, kuri spēj tos pamanīt, izstāstīt un savienot vienotā redzējumā. Zita Lazdāne ir viena no šādiem cilvēkiem – komunikācijas profesionāle, kura vairāk nekā desmit gadus ir palīdzējusi veidot dialogu starp liepājniekiem  un pilsētu. Viņai piemīt spēja sadzirdēt, izprast un pārvērst idejas stāstos, kas iedvesmo un iesaista, palīdz ieraudzīt būtisko. Šodien Liepāja bieži vien runā Zitas balsī.

Kultūras projektu vadīšana prasa gan stratēģisku domāšanu, gan
radošumu, gan spēju strādāt ar ļoti dažādiem cilvēkiem  — no
māksliniekiem līdz pašvaldības birokrātiem un starptautiskiem
partneriem. Kāda ir bijusi tava personīgā pieredze kā sievietei šajā
vidē? Vai esi saskarusies ar stereotipiem vai nepieredzētiem brīžiem,
un kā tos pārvarēji?

Pēdējie pieci gadi, vadot Eiropas kultūras galvaspilsētas 2027 komunikāciju, un vairāk nekā desmit gadi, strādājot ar Liepājas pašvaldības un mārketinga komunikācijas procesiem, ir bijusi ļoti vērtīga profesionālā un cilvēciskā skola. Mana profesionālā ceļa sākums ir privātajā sektorā, bet pēc izglītības esmu žurnāliste, maģistra grāds sabiedrības vadībā. Tieši žurnālistikas pieredze un darbs pašvaldībā man ir devis vienu ļoti būtisku prasmi  – spēju paskatīties uz situācijām no dažādām perspektīvām.

Komunikācijas darbā tas ir ārkārtīgi svarīgi. Ikdienā nereti vienas dienas laikā nākas ieņemt vairākas lomas – sarunāties ar augstākā līmeņa politiķiem, diplomātiskajiem pārstāvjiem, uzņēmējiem, kultūras nozares cilvēkiem vai vienkārši satikt kādu liepājnieku pie rīta kafijas. Katrai auditorijai ir sava valoda, savi uzsvari un gaidas. Žurnālistes pieredze man ir palīdzējusi saprast, cik ļoti atšķirīgi ir cilvēki un cik būtiski ir ne tikai runāt, bet arī klausīties.

Runājot par stereotipiem un darba vidi, viena no lietām, ko savulaik pamanīju, nonākot pašvaldības sistēmā, bija interesanta struktūra  – publiski redzamās un augstākās pozīcijas biežāk redzami vīrieši, bet aiz daudziem procesiem stāv ļoti spēcīgas profesionāles, kuru ikdienas darbs ne vienmēr ir tik pamanāms. Man ir daudzas kolēģes, kuru vārdi plašākai sabiedrībai nav zināmi, taču tieši viņas ir tie cilvēki, uz kuru profesionalitātes, neatlaidības un darba spējām balstās ļoti daudzi procesi.

Tomēr man šķiet svarīgi šo jautājumu neskatīt kā stāstu par sievietēm pret vīriešiem. Tas drīzāk ir stāsts par sabiedrības izvēlēm, par priekšstatiem un arī par mūsu savstarpējo attieksmi. Nereti mēs runājam par nepieciešamību stiprināt sieviešu lomu, taču tikpat svarīgi ir mācēt vienai otru pamanīt, novērtēt un atbalstīt. Reizēm mums pietrūkst drosmes pateikt otrai sievietei  – tu dari lielisku darbu.

Man ir sajūta, ka sieviešu savstarpējā solidaritāte un kopienas sajūta Latvijā vēl var augt, jo profesionālajā vidē mēs ļoti bieži redzam, ka sievietes nes milzīgu atbildību – gan stratēģiskā, gan praktiskā līmenī.

Arī Eiropas kultūras galvaspilsētas komandas lielāko daļu veido sievietes. Ikdienā redzu, cik daudz enerģijas, spēka un profesionalitātes tiek ieguldīts, lai idejas pārvērstu par reāliem rezultātiem. Vienlaikus ļoti novērtēju arī kolēģus vīriešus, jo labākie rezultāti vienmēr rodas komandās, kur ir dažādas perspektīvas un laba savstarpējā sinerģija.

Jo ilgāk strādāju, jo vairāk pārliecinos – svarīgākais nav dzimums. Svarīgākais ir profesionalitāte, kompetence un cilvēka attieksme. Tomēr reizēm ir vērts paskatīties arī uz to, kurš dara darbu, kurš iegūst redzamību un kā mēs viens otru novērtējam. Tieši tur, manuprāt, vēl ir vieta sarunai un izaugsmei.

“Liepāja 2027” ir projekts, kas aptver visu reģionu un balstās uz
iedzīvotāju iesaisti “lielākais spēks ir pašos liepājniekos”. Kā tu
izmanto savas īpašības, profesionālās prasmes, lai veidotu šo kopienas
sajūtu?

Strādāt Liepājā man vienlaikus ir gan ļoti viegli, gan arī izaicinoši. Šis paradokss lielā mērā saistīts ar vienu ļoti raksturīgu Liepājas iezīmi – izteikto lokālpatriotismu. Liepājnieki savu pilsētu patiesi mīl. Taču šī mīlestība nav pasīva vai romantizēta  – tā ir prasīga. Cilvēki šeit ir ļoti iesaistīti, vērīgi un paškritiski, turklāt ne tikai attiecībā uz savu darbu un pilsētu, bet arī uz procesiem kopumā.

Reizēm man ir sajūta, ka no manis kā cilvēka, kurš savulaik Liepājā ienāca no malas, tiek sagaidīts pat vairāk nekā no tiem, kuri šeit dzimuši un auguši. Tomēr es to neuztveru kā apgrūtinājumu. Drīzāk otrādi – tā ir privilēģija un vienlaikus ļoti laba profesionālā disciplīna. Liepājnieki neļauj atslābt. Viņi nepārtraukti tur rūpi par savu pilsētu, un šī iesaiste ir ļoti spēcīgs dzinulis arī man pašai.

Patiesībā tieši cilvēku aktivitāte un iesaiste ir viena no lielākajām Liepājas vērtībām, – jo brīdī, kad sabiedrībai kļūst vienalga, sākas stagnācija. Savukārt tad, ja cilvēkiem rūp, ja viņi iesaistās, diskutē, uzdod neērtus jautājumus un argumentē savu viedokli, rodas vide attīstībai.

Eiropas kultūras galvaspilsētas projekts nekad nav bijis tikai stāsts par pasākumu programmu vai titulu. Tas ir stāsts par cilvēkiem  – par liepājniekiem, kuldīdzniekiem, dienvidkurzemniekiem, par viņu identitāti, ikdienas pieredzi, lepnumu, piederības sajūtu un nākotnes redzējumu. Mūsu uzdevums ir ne tikai radīt kultūras notikumus, bet arī stiprināt šo sajūtu, palīdzēt ieraudzīt jaunas perspektīvas un rosināt domāt plašāk. Svarīgi ir neieslīgt pašapmierinātībā, bet nepārtraukti meklēt jaunus virzienus un iespējas.

Šeit atkal ļoti nozīmīga ir sabiedrības iesaiste. Daļa sarunu notiek publiski, bieži vien arī ļoti emocionāli. Ne visi viedokļi ir vienādi vai vienmēr pozitīvi, taču ļoti bieži tie ir argumentēti un pamatoti. Tieši tas palīdz komandai strādāt labāk  – paskatīties uz lietām no cita skatupunkta, pārbaudīt savas idejas un virzīties uz priekšu pārdomātāk.

Interesanti, ka tieši lokālpatriotismu mēs ļoti padziļināti pētījām, strādājot pie Liepājas mārketinga un komunikācijas stratēģijas. Daudz runājām ar cilvēkiem par to, kas īsti ir liepājnieks. Jo ir cilvēki, kuri šeit ir dzimuši vairākās paaudzēs, un ir tā sauktie “Liepājas skartie”, kuri pilsētu izvēlējušies vēlāk. Taču neatkarīgi no izcelsmes gandrīz visus vieno kāda īpašība  – nepārtraukta vēlme attīstīties un prasīt vairāk gan no apkārtējiem, gan no sevis.

Man šķiet, ka liepājniekā ir ļoti spēcīgs iekšējais nemiers  – tāds pozitīvs, radošs nemiers, kas neļauj samierināties ar viduvējību. Tieši šī īpašība kļūst par virzītājspēku attīstībai. Iespējams, tieši tāpēc Liepāja ir vieta, kur nepārtraukti kaut kas notiek, rodas idejas un cilvēki vēlas iesaistīties.

Varbūt tieši tāpēc man Liepāja šķiet viena no labākajām vietām, kur Latvijā dzīvot,- jo šeit cilvēkiem patiešām rūp.

Vadot komunikācijas komandu lielā kultūras projektā un meklējot
jaunus kolēģus, tu bieži strādā ar sieviešu pārsvaru komandā. Kā tu
redzi sieviešu lomu kultūras projektu vadīšanā un īstenošanā — vai
sievietes nes īpašu pievienoto vērtību šādos radošos un sociālos
projektos?

Nevēlētos šo jautājumu skatīt caur prizmu – kurš var dot lielāku pievienoto vērtību, sieviete vai vīrietis. Manuprāt, izšķirošais faktors vienmēr ir cilvēka profesionalitāte, kompetence, spēja uzņemties atbildību un paveikt darbu. Tajā pašā laikā mana profesionālā pieredze ir ļāvusi novērot, ka ļoti daudzos procesos tieši sievietes bieži ir tās, kuras uzņemas milzīgu darba apjomu un ikdienā vada procesus.

Sabiedrībā joprojām pastāv noteikti priekšstati un lomu sadalījums. Tradicionāli, šķiet, pieņemts domāt, ka uzņēmējdarbība, investīcijas vai ražošanas attīstība vairāk asociējas ar vīriešiem, savukārt kultūra – ar sievietēm. Tomēr dzīvē viss ir daudz sarežģītāk un interesantāk. Gan vienā, gan otrā jomā izšķirošs ir profesionālisms, nevis dzimums.

Arī Liepājā dažādos attīstības posmos ir bijušas diskusijas par prioritātēm – kas pilsētai ir svarīgāks: ekonomiskā izaugsme vai kultūra. Taču, laikam ejot, esam nonākuši pie ļoti būtiskas atziņas  – tās nav pretējas vai konkurējošas lietas. Tās viena otru papildina.

Pilsētai nepieciešams spēcīgs ekonomiskais pamats: – uzņēmējdarbība, investīcijas, ražošana. Tas veido stabilitāti un nodrošina iespēju attīstīties. Taču kultūra piešķir pilsētai identitāti, sajūtu un jēgu. Tā rada vidi, kurā cilvēki vēlas dzīvot, atgriezties un just piederību. Ja izmantotu metaforu, es teiktu – ekonomika un uzņēmējdarbība ir pilsētas mugurkauls, savukārt kultūra ir tās dvēsele. Viena bez otras nevar pilnvērtīgi pastāvēt.

Līdzīgi domāju arī par cilvēku dažādību komandās un sabiedrībā kopumā. Neatkarīgi no dzimuma, katrs ienes savu skatījumu, stiprās puses un pieeju. Tieši dažādība rada līdzsvaru. Labākie rezultāti visbiežāk rodas nevis vienādībā, bet spējā papildināt vienam otru. Iespējams, tieši šajā līdzsvarā slēpjas arī pilsētas spēks.

Strādājot augsta līmeņa komunikācijas un mārketinga amatā gan
pašvaldībā, gan lielajā Eiropas kultūras galvaspilsētas projektā, kā tu
uzturi līdzsvaru starp intensīvo darbu un ģimenes dzīvi? Vai ir kādi
rituāli vai vietas Liepājā, kas tev palīdz “atslēgties”?

Esmu ļoti apzināti strādājusi pie tā, lai atrastu līdzsvaru. Ir skaidrs, ka vienlaikus vadīt divus apjomīgus pilna laika komunikācijas projektus, paralēli lasīt lekcijas Rīgas Stradiņa universitātē un būt klātesošai ģimenē prasa ļoti daudz enerģijas, disciplīnas un iekšējo resursu. Tāpēc man ārkārtīgi svarīga ir plānošana. Ne tikai kalendārā vai uzdevumu sarakstos, bet arī attieksmē pret savu laiku un enerģiju.

Vienlaikus viena no manām stiprajām pusēm – un reizēm es smejoties saku, ka tas ir mans mazais lāsts  – ir spēja ļoti daudz paveikt. Manī ir lielas darba spējas, un domāju, ka tās nāk no manas ģimenes sievietēm. Viņas vienmēr ir bijušas ļoti stipras, strādīgas un uz saviem pleciem nesušas milzīgu atbildību. Esmu viņām par to ļoti pateicīga. No viņām, iespējams, esmu mantojusi spēju īsā laikā izdarīt ļoti daudz.

Tomēr ar gadiem esmu sapratusi, ka spēja daudz izdarīt pati par sevi nav mērķis. Daudz svarīgāk ir saprast, kā ilgtermiņā saglabāt enerģiju, nepazaudēt sevi un atrast līdzsvaru starp profesionālo un personīgo dzīvi.

Man šis līdzsvars ir kustībā. Skriešanā, garās pastaigās, fiziskās aktivitātēs. Ļoti palīdz arī lasīšana un ceļošana. Esam kultūru mīloša ģimene – cenšamies apmeklēt lielākās izstādes pasaulē, iepazīt dažādas vietas, cilvēkus un idejas. Tas iedod milzīgu enerģiju un iedvesmu.

Protams, viss nenotiek pats no sevis. Tas ir bijis apzināts treniņš daudzu gadu garumā. Esmu sapratusi, ka darbs ir tikai viena dzīves daļa. Lai profesionāli varētu dot maksimumu, ir nepieciešama telpa, kurā atslēgties no ikdienas lomas un pienākumiem.

Īpaši man palīdz skriešana un gatavošanās pusmaratoniem. Tas nav tikai sports vai fiziska aktivitāte. Tas ir rakstura treniņš. Skriešana māca nepadošanos, disciplīnu, spēju nepamest iesākto pusceļā un aiziet līdz mērķim arī tad, kad kļūst grūti. Patiesībā ļoti daudzas lietas, ko iemācījos skriešanā, vēlāk atpazinu arī vadībā  – izturību, pacietību, spēju sadalīt spēkus un saprast, ka rezultāti neveidojas vienā dienā.

Man ir svarīgi nevis vienkārši ieņemt amatu vai būt ierakstam uz kabineta durvīm. Vēlos dot savu labāko versiju  – komandai, cilvēkiem un pilsētai, kurā dzīvoju un strādāju. Ļoti svarīga loma šajā līdzsvarā ir arī ģimenei. Mums ar vīru Nauri ir viena ļoti skaidra vienošanās – mājās nerunāt par darbu. Pie tās nenonācām uzreiz. Kad sāku darbu pie Eiropas kultūras galvaspilsētas projekta, pieļāvu kļūdu – darbs ienāca mājās, un radās sajūta, ka darba dienai vairs nav robežu. Vakari pēc darba, bērnu skolas un ikdienas pienākumiem ir īsi, un, ja arī vakariņu sarunas ir par darba lietām, ļoti ātri pazūd enerģija nākamajai dienai.

Tāpēc šo ieradumu apzināti pārtraucām. Arī mūsu dvīņu meitenēm ir vajadzīgs laiks ar mammu  – nevis komunikācijas vadītāju, nevis cilvēku, kas nepārtraukti risina jautājumus, bet vienkārši mammu.

Lielu daļu mūsu brīvā laika aizņem arī gatavošanās skriešanas sacensībām, jo arī Nauris skrien maratonus. Šis process mums abiem ir sava veida atelpa un brīvības sajūta. Man tas ir īpaši svarīgi, jo tajās stundās es vairs neesmu ne komunikācijas vadītāja, ne mamma, ne sieva. Tas ir laiks, kurā vienkārši esmu es pati sev.

Ļoti novērtēju to, ka man blakus ir cilvēks, kurš saprot, pieņem un atbalsta manu tempu un ambīcijas.

Un, iespējams, savu lomu spēlē arī pati Liepāja. Salīdzinot ar laiku, kad dzīvoju Rīgā, vide šeit dod milzīgu pievienoto vērtību. Uz darbu un mājām pārvietojos kājām. Nav sastrēgumu, nav ikdienas satiksmes spriedzes. Tepat ir jūra. Jebkuros laikapstākļos varu aiziet līdz tai, izvest suni pastaigā un desmit minūšu laikā būt dabā.

Šādas šķietami mazas lietas ikdienā patiesībā ir ļoti liela greznība. Ar gadiem saproti  – tieši tajās bieži slēpjas īstais līdzsvars un, iespējams, tā īstā laime.

Ko tu lasi?

Man vienmēr ļoti tuva bijusi klasiskā literatūra un latviešu autoru darbi. Mājās mums ir plaša bibliotēka, kuru abi ar vīru regulāri papildinām, jo arī viņš ir aizrautīgs lasītājs. Lasīšana mūsu ģimenē ir ne tikai hobijs, bet savā ziņā arī dzīvesveids – iespēja paplašināt redzesloku, apstāties ikdienas skrējienā un paskatīties uz lietām no cita skatupunkta.

Pēdējos gados līdzās daiļliteratūrai arvien lielāku vietu ieņēmusi arī profesionālā literatūra, un tas lielā mērā saistīts ar darbu Rīgas Stradiņa universitātē. Darbs akadēmiskajā vidē rada ļoti veselīgu profesionālo tonusu – tas neļauj ieslīgt rutīnā, liek sekot līdzi jaunākajām tendencēm un pastāvīgi uzturēt intelektuālo ziņkāri.

Man ļoti interesanti šķiet savienot praktisko pieredzi ar akadēmisko vidi. Nereti, lasot jaunāko literatūru vai gatavojoties lekcijām, pamanu lietas, ko intuitīvi esmu izmantojusi darbā jau iepriekš. Ir patīkami redzēt, ka profesionālā pieredze un teorētiskās atziņas savstarpēji saslēdzas. Tas savā ziņā kļūst arī par apstiprinājumu tam, ka intuīcija un prakse reizēm ved ļoti pareizā virzienā.

Patiesībā arī gatavošanās lekcijām un to vadīšana man ir sava veida atelpa no ikdienas darba ritma. Kad kolēģi jautā, kur tam visam atrodu laiku, es smejoties saku  – Stradiņi man nedod papildu slodzi, tie dod papildu enerģiju. Akadēmiskā vide ienes jaunas perspektīvas, uzdod citus jautājumus un palīdz paskatīties uz ikdienas darbu plašāk.

Man ir ļoti svarīgi nepārtraukti attīstīties. Nevarētu ilgstoši darīt darbu, kurā nav kustības, izaicinājumu vai iespēju augt. Man nepieciešama sajūta, ka notiek process, ka ir iespēja meklēt jaunus risinājumus un eksperimentēt.

Šajā ziņā ļoti novērtēju arī darbu Liepājā, jo šeit ir dota uzticēšanās un telpa ideju īstenošanai. Ir iespēja ne tikai uzturēt procesus, bet arī radīt ko jaunu. Piemēram, pagājušā gada pašvaldību vēlēšanu komunikācijā centāmies akcentēt domu, ka demokrātija sākas ģimenē, runājām par bērnu iesaisti, veidojām īpašu dizaina iecirkņa konceptu. Savukārt šogad Liepājas dzimšanas dienā prezentējām pilsētas skaņas dizainu, – un tā ir vēl viena iespēja paskatīties uz pilsētu citādāk.

Man vienmēr bijis svarīgi nevis vienkārši izdarīt minimumu, bet meklēt, attīstīt un radīt. Mums katram ir ierobežots laiks, un, kamēr esmu šeit un strādāju šai pilsētai, vēlos dot ne tikai to, ko šobrīd zinu, bet nepārtraukti mācīties, augt un meklēt plašākus apvāršņus.

Un man šķiet, ka ar Liepāju mums ir izveidojusies ļoti laba savstarpējā mīlestība. Jūtos šeit pieņemta, brīvi un dabiski. Man ir iespēja realizēt idejas, blakus ir ļoti profesionāli, zinoši un atbalstoši cilvēki.

Tāpēc man Liepāja ir ne tikai viena no labākajām vietām, kur dzīvot. Tā ir arī viena no labākajām vietām, kur strādāt un augt kopā ar pilsētu.

Kā tu apvieno karjeru ar mātes un sievas lomu? Vai Liepāja kā pilsēta
ar jūru un mierīgāku tempu palīdz šajā līdzsvarā?

Liepāja noteikti palīdz. Ja mana profesionālā ikdiena ir ļoti dinamiska, intensīva un bieži vien piepildīta ar ātru tempu un daudziem paralēliem procesiem, tad mājās un ģimenes dzīvē ritms ir citāds. Es domāju, ka tieši šis kontrasts palīdz saglabāt līdzsvaru.

Dzīvojot Liepājā, mūsu ģimene ikdienu var izbaudīt daudz mierīgākā un kvalitatīvākā ritmā. Daudzas lietas šeit ir ļoti cilvēcīgi sasniedzamas  – bērnu skola atrodas tikai dažu minūšu gājienā no mājām, ir laba sporta infrastruktūra, pieejamas interešu izglītības iespējas un sakārtota vide. Kā jau minēju iepriekš – daba šeit ir pavisam blakus. Desmit minūšu laikā iespējams nokļūt pie jūras vai zaļākā vidē, un arī pilsētas infrastruktūra ir veidota tā, lai cilvēki vairāk pārvietotos, būtu kustībā un pavadītu laiku kopā.

Mums ļoti patīk kopīgi braucieni un pastaigas  – pilsētā izbūvētie veloceliņi ļauj netraucēti doties garākos maršrutos un vienkārši būt kopā. Reizēm tieši šīs šķietami vienkāršās lietas kļūst par svarīgāko.

Par to, kā man izdodas savienot mammas, sievas un profesionālo lomu, droši vien precīzāk būtu jautāt manai ģimenei. Taču man šķiet, ka izdodas diezgan labi – lielā mērā tieši vides dēļ. Liepājas ritms dod iespēju ieelpot un atslēgties. To ir grūti salīdzināt ar Rīgu, kur dzīvojām iepriekš. Man ir trīs bērni, un ļoti labi atceros laiku, kad vecākais dēls vēl auga Rīgā. Tagad viņš jau drīzumā pabeigs psiholoģijas studijas Amsterdamā, bet viņa bērnības pirmie gadi pagāja nepārtrauktā kustībā – skola, treniņi, pārvietošanās pa pilsētu, ļoti daudz laika pavadījām automašīnā sastrēgumos.

Toreiz tas šķita pašsaprotami, bet tikai vēlāk sapratu, cik daudz enerģijas ikdienā paņem šāds dzīves ritms. Liepājā viss notiek citādi. Izejot no darba un ejot mājās, vējš burtiski izvēdina galvu. Reizēm nemaz nevajag daudz – dažas minūtes ceļā, jūras tuvumu vai vienkārši iespēju mierīgi aiziet līdz mājām  – , lai pārslēgtos no darba režīma uz ģimenes dzīvi.

Ar gadiem arvien vairāk novērtēju to, ka līdzsvars neveidojas no lielām lietām. Tas rodas ikdienā  – ritmā, vidē un cilvēkos, kuri ir apkārt. Man šķiet, ka šobrīd manas dzīves dažādās lomas un pasaules ir atradušas savu līdzsvaru.

Kā tu redzi sieviešu lomu pilsētas veidošanā un tādos kultūras projektos kā “Liepāja 2027”? Vai sievietes komunikācijas un empātijas prasmes dod īpašu
pievienoto vērtību šādos lielos stāstos?

Šis ir ļoti būtisks jautājums, un gadu gaitā man par to ir radusies sava pārliecība. Vadītāja darbā empātija ir svarīga īpašība, taču esmu sapratusi, ka ar empātiju vien nepietiek. Vadot lielas komandas, sarežģītus procesus un ilgtermiņa projektus, nepārtraukti jāmeklē līdzsvars starp cilvēcību un spēju pieņemt arī neērtus lēmumus. Jo vairāk atbildības, jo biežāk nākas saskarties ar situācijām, kurās nevar vadīties tikai pēc vēlmes visus saprast un pasargāt. Vadītājam ir jāspēj redzēt kopaina un reizēm jāvar pieņemt lēmumus, kas konkrētajā brīdī nav viegli. Tāpēc esmu sapratusi  – īstais izaicinājums nav būt ļoti empātiskam vai ļoti stingram. Grūtākais ir atrast pareizo līdzsvaru.

Vienlaikus domāju, ka sievietēm profesionālajā vidē bieži ir kāda ļoti vērtīga īpašība  – spēja ienest procesos cilvēcību un sajūtu dimensiju. Ne tikai izdarīt, bet arī sajust. Ne tikai vadīt procesu, bet piešķirt tam dvēseli. Īpaši komunikācijā, kultūrā un darbā ar cilvēkiem tas ir ļoti nozīmīgi.

Tomēr ikdienā joprojām nākas sastapties arī ar ļoti seniem priekšstatiem un stereotipiem par sieviešu lomu un uzvedību. Reizēm joprojām redzam situācijas, kurās vienāda rīcība no vīrieša un sievietes tiek uztverta atšķirīgi. Vīrietim stingrība vai emocijas biežāk tiek piedēvētas kā līdera raksturs, savukārt sievietei līdzīgās situācijās nereti tiek piešķirti pavisam citi apzīmējumi.

Taču tajā pašā laikā jūtu arī pozitīvas pārmaiņas. Līdz ar jauno paaudzi ienāk citāda domāšana. Tā daudz dabiskāk uztver profesionālo līdzvērtību un daudz vairāk novērtē cilvēka kompetenci, nevis dzimumu. Protams, ceļš vēl ejams, jo aizvien dažkārt redzam klasiskas ainas – priekšplānā runā vieni, bet ļoti daudz darba, organizēšanas un procesa noturēšanas paliek mazāk redzamajā daļā.

Te, manuprāt, stāsts nav tikai par sistēmām vai vidi. Tas ir arī par mums pašām – sievietēm. Par spēju vienai otru pamanīt, atbalstīt, iedrošināt un palīdzēt kļūt redzamākām. Reizēm mums pietrūkst nevis spēju, bet savstarpēja atbalsta.

Man šķiet, ka īpaši ilgtermiņa procesos ļoti svarīga kļūst izturība. Piemēram, sākot darbu pie Eiropas kultūras galvaspilsētas projekta, mēs pat nevarējām iedomāties, ar cik daudziem izaicinājumiem nāksies saskarties. Šodien atskatoties saprotu – tas vairāk atgādina maratona skrējienu, nevis sprintu.

Maratons māca ļoti svarīgu lietu – nepietiek ar labu startu vai skaistu ārējo tēlu. Nepieciešama disciplīna, pacietība, spēja turpināt arī tad, kad kļūst grūti.

Tāpēc mans novēlējums sievietēm ir pavisam vienkāršs – vairāk vienai otru atbalstīt, uzticēties, dot iespējas un nebaidīties palīdzēt citai sievietei kļūt redzamai. Tāpēc ka brīdī, kad sākam viena otru celt, iegūst ne tikai konkrēti cilvēki  – iegūst visa sabiedrība kopumā.

Ja tu atskatītos uz savu ceļu no žurnālistikas un privātā sektora
līdz pašvaldības un Eiropas mēroga projektam, kas bijis vissvarīgākais
“sievietes spēks”, kas tev palīdzējis visos šajos posmos?

Manā profesionālajā ceļā vienmēr nozīmīga bijusi spēja apvienot cilvēcisko intuīciju ar racionālu pieeju un ļoti augstām darba spējām. Ar gadiem esmu atradusi savu veiksmīgāko darba formulu  – lēmumus un argumentus balstīt datos, nevis pieņēmumos vai emocijās.

Man vienmēr ir bijis svarīgi nevis vienkārši paust viedokli, bet spēt to pamatot. Tāpēc ļoti reti savā profesionālajā retorikā izmantoju formulējumu: “man šķiet”. Daudz tuvāks ir jautājums – uz ko mēs balstām šo secinājumu, ko rāda dati, kādi argumenti to apstiprina.

Droši vien tas man nāk līdzi vēl no žurnālistikas laikiem. Toreiz pirms katras tikšanās, intervijas vai sarunas bija jāizdara ļoti rūpīgs sagatavošanās darbs. Nedrīkstēja paļauties tikai uz intuīciju  – bija jāmeklē fakti, jāizprot konteksts, jāspēj uzdot precīzus jautājumus. Šī pieredze man ir devusi ļoti stabilu profesionālo pamatu.

Ar laiku esmu pārliecinājusies  – ja vēlies sasniegt mērķi, nepietiek tikai ar pārliecību vai labu ideju. Ir jāspēj argumentēt, pamatot un skaidri parādīt, kāpēc konkrētais risinājums ir pareizais. Datos balstīti lēmumi rada daudz stiprāku pamatu diskusijām, jo pret faktiem un argumentētu analīzi ir daudz grūtāk iebilst.

Protams, komunikācijā un darbā ar cilvēkiem ļoti svarīga ir arī intuīcija un spēja sajust situāciju. Taču man šķiet, ka vislabākie rezultāti rodas tieši brīdī, kad emocijas, profesionālā pieredze un dati strādā kopā.

Iespējams, vēl viena no manām būtiskākajām īpašībām ir ļoti skaidra mērķa sajūta. Ja redzu virzienu un ticu idejai, man ir svarīgi neapstāties pusceļā, bet atrast veidu, kā šo mērķi sasniegt.