Sola Rūja

“Latvijas Zaļā punkta” valdes loceklis Kaspars Zakulis uzsver, ka viņš priecājas par katru jaunu atkritumu šķirotāju, bet vēl vairāk par cilvēkiem, kuri domā, kā neradīt atkritumus. Nepērk ko nevajag, ja ir nopirkuši, paskatās, vai nevar pagarināt precei mūžu, nevajadzīgo tekstilu nodod tālākai lietošanai. Šķirošana, pārstrāde vai dedzināšana jeb enerģijas atgūšana ir piramīdas pašā apakšā pirms noglabāšanas. Būt, pieklājīgā nozīme, neiecietīgiem, jo, ja redz, ka kāds kaut ko izmet uz ielas, vai, pasarg Dievs, mežā, aizrādīt, filmēt vai pat ziņot. Neradīt liekus atkritumus pašiem un aicināt citus neradīt.

Kā jūs nonācāt šajā nozarē?

1993. gadā pabeidzu Latvijas lauksaimniecības akadēmiju pārtikas tehnologus, piena pārstrādi kā pamata novirzienu. Toreiz, lai saņemtu diplomu, bija pašam pirms tam jāatrod darba vieta. Darbu dabūju Salacgrīvas pienotavā, kura beidza pastāvēt 1998. gadā. Mana izglītība un pieredze ir saistīta ar pārtikas uzņēmumiem, un daudzi kursa biedri arī sāka strādāt līdzīgos ar pārtikas apstrādi saistītos uzņēmumos, kurš Rīgas Piena kombinātā, kurš Smiltenes Piena kombinātā, kurš Limbažos, Valmierā. Visi izklīda pa dažādiem uzņēmumiem. Citi aizgāja uz maizes ceptuvēm, citi uz gaļas pārstrādes uzņēmumiem. Šādā vidē parādās pirmā saistība ar iepakojumu. Kad slēdza pienotavu, pārgāju strādāt uz zivju konservu fabriku “Salacgrīva 95”. Atceros, vēl kā Krievijas 98. gada krīzes laikā algu kādus mēnešus izmaksāja zivju konservos. Mammīte un tētis palīdzēja man tālāk notirgot konservus, lai varētu saņemt nopelnīto naudu (smejas). Toreiz 80% mūsu saražoto šprotu konservi tika sūtīti uz Krieviju un tad krīzes dēļ process apstājās, un es pārgāju strādāt pašvaldībā par projektu vadītāju. Šeit ļoti labi iepazinu pašvaldības darbības procesus no iekšienes – kā tiek pieņemti lēmumi, kā tiek virzīti projekti. Vienā brīdī sapratu, ka paliek par šauru, nebija vairs kur augt. 2001. gadā sieva parādīja sludinājumu, ka Rīgā, “Latvijas Zaļais punkts” meklē darbinieku, atbildīgo par iepakojuma atkritumu apsaimniekošanu. Tā viss salikās kopā – pārzinu ražošanas uzņēmumus – gan piena, gan gaļas  – zinu pašvaldības darba specifiku, un rezultātā veiksmīgi nostartēju konkursā. Pārvācamies uz Rīgu. Sākumā vienu mēnesi dzīvoju pie vieniem draugiem, otru mēnesi pie brāļa, kamēr atradu savu dzīvokli, un tad ar visu ģimeni pārvācos uz Rīgu. Šogad 7.maijā apritēja 25 gadi, kopš es strādāju “Latvijas Zaļajā punktā”. 

Kādas ir “Latvijas Zaļā punkta” tuvākās nākotnes galvenās prioritātes?

Galvenā prioritāte visos šajos manas darbības 25 gados ir bijusi ražotāju atbildības sistēmu ieviešana. Sākām ar iepakojumu 2000. gadā, tad parādījās videi kaitīgās preces, t.sk. elektronika, pēc tam nāca tabakas izstrādājumi ar filtriem, tekstila izstrādājumi, mitrās salvetes un baloni. Mēs fokusējamies uz saistītām lietām, neizšķīstam uz daudzām, dažādām pusēm – tēlaini izsakoties i kodola reaktoru turēt, i zāli pļaut. Mēs esam specializējušies uz konkrētām jomām, jo daudzi no klientiem īpaši, kas ir saistīti ar iepakojumu, ir arī  ledusskapju saldētavu izmantotāji. Uzreiz klāt nāk videi kaitīgās preces, jo eļļa taču tiek pārdota kanniņā. Tekstila ražotājiem bieži vien arī klāt nāk iepakojums. Viss ir saistīts. Runājot par e-cigaretēm, “Latvijas Zaļajam punktam” svarīgi ir, lai tās tiek izņemtas no atkritumu plūsmas, jo tas ir milzīgs aizdegšanās risks mūsu partneru šķirošanas uzņēmumos.

Kā pārstrādā e-cigaretes?

Tās šobrīd tiek iedalītas kategorijā “elektronika”, līdz ar to pie mums tās nonāk apsaimniekošanā. Viens klients, kas tirgo saltus, vērsās pie mums ar lūgumu vākt tos īpaši un vest uz pārstrādi. Atradām vietu, kur to var veikt – sadalīt sastāvdaļās, izņemt litija akumulatoru, bet tas ir ļoti dārgi, un klientam “pazuda” interese. Finanšu puse sāka prevalēt pār videi draudzīguma aspektu, jo summas tiešām bija lielas, pāris tūkstoši par tonnu, turklāt to varēja veikt ārpus Latvijas, tuvākā pārstrāde Ungārijā. Savukārt akumulatora sastāvā nav tikai litijs. Tā sastāvā ir daudzi un dažādi metāla piemaisījumi, kas ir sadalāmi pa sastāvdaļām. Īstenībā tas viss vēl ir “bērnu autiņos”, nav jau vēl tik liela atpakaļ ejošā plūsma. Tas pats ar elektor auto. Kas būs ar tiem, kad būs nokalpojuši astoņus līdz desmit gadus? Arī to akumulatori būs jāpārstrādā. Pirmie pārstrādes iedīgļi jau ir.

Ja es gribu nomainīt telefonu vai nodot veco telefonu, kurā ir litija baterija, kur man to nest?

Mums ir sadarbība ar veikalu tīkliem RIMI un MAXIMA, kuros esam izvietojuši bateriju kastes. Tajās kastēs tad arī var likt šos telefonus. Protams, izdzēšot visus datus. Tomēr es personīgi neatbalstu mazās elektronikas izmešanu veikalu tīklos izvietotās bateriju kastēs, jo tos regulāri apseko “specializēti cilvēki”. Labāk nest uz šķiroto atkritumu pieņemšanas laukumiem. Tur arī nodod, un tādā veidā izvairīsies no tā, ka vecais telefons nonāks kāda bezpajumtnieka rokās, kurš mēģinās vēlāk to pārdot.

Nākamā ražotāju atbildība varētu būt uz farmācijas un kosmētikas precēm, jo tās piesārņo notekūdeņus. Par to jau ES gaiteņos tiek spriests. Piemēram, ar ko atšķiras 10 litru plastmasas spainis, kurā bijis kečups vai jogurts no plastmasas spaiņa, kuru var nopirkt parastā saimniecības preču veikalā un izmantot mājsaimniecībā? Šobrīd tiek šķirota tā plastmasa, kurā bijis jogurts vai medus, bet to spaini vai lejkannu, ko varam nopirkt jebkurā veikalā, netiek prasīts šķirot. Jo, ja tāds spainis pēc izlietošanas tiek izmests plastmasai paredzētajā konteinerā, ko darīt? Par tā savākšanu nav samaksāts. Arī par makulatūras (avīzes, žurnāli, reklāmas bukleti) apsaimniekošanu neviens ražotājs vai tirgotājs nemaksā, bet iedzīvotāji tos izmet  papīra un kartona iepakojumam paredzētajā konteinerā.

Tad jau par izlietotas lūpu krāsas futlāri, kuram būs šis marķējums, varēsim saņemt atpakaļ naudu?

Nē. Te atkal ir dilemma jeb divi faktori – tanī brīdī, kad par kaut ko sāk maksāt kā, piemēram, par plastmasas pudeli, iedzīvotāji pasaka, vai nu maksājiet par visu, tad es kaut ko šķirošu, vai nu es šķirošu tikai to, par ko maksā. Otrā daļa ir tie iedzīvotāji, kas līdz šim vispār nešķiroja, un sāk šķirot tikai plastmasas pudeles, lai dabūtu naudu. Tas ir koks ar diviem galiem. Ir plusi, ir mīnusi. Depozītu sistēmā vispareizāk būtu, ja tā būtu uz atkārtoti lietojamo stikla taru, kā tas, piemēram, ir Austrijā. Nevajadzētu jaukt vienreiz lietojamo, kas aiziet uz pārstrādi ar to, ko lieto atkārtoti. Stikla pudeles tiek nodotas, izmazgātas un atgrieztas veikalā. Vislabāk būtu, ja visas alus stikla pudeles būtu vienas formas, mainītos tikai etiķetes, kura līmētas ar mazgāšanas automātā viegli nomazgājamu līmi. Tas no vides viedokļa būtu vispareizākais. Plastmasas pudeles un alumīnija bundžas tiek pārstrādātas pēc to izmantošanas, tām nav “otrās uzpildīšanas dzīves”. Arī tās tiek šķirotas, jo alumīnijs tonnā maksā 800 eiro, plastmasai cena ir no 300 līdz 350 eiro tonnā. Savukārt stikla tarai ir sava otrā dzīve, piemēram, BBH jeb brūnās pudeles, kuras nu jau atkal diezgan plaši tiek izmantotas, tiek nogādātas atpakaļ alusdarītavās.

Kāpēc pudeles, kas pirktas, piemēram, Igaunijā, nevar nodot pie mums?

Tāpēc, ka katrā valstī ir sava depozītu sistēma. Tad, kad tirgotāji pārdod pudeles Tallinā, tās pēc svītru kodiem tiek uzskaitītas sistēmā, un automāts, kad tiek nodota pudele, lasa svītru kodu. Pirmsākumos, kad igauņiem jau bija depozīta sistēma, bet mums un lietuviešiem vēl nebija, un pudeles ražoja visam Baltijas tirgum – viens svītru kods. Tad atradās gudrinieki, kas Latvijā pudeles savāca fūrēm un veda uz Igauniju nodot, laida iekšā sistēmā šis pudeles, izņemot no sistēmas ārā naudu, jo tā nauda, ko mēs kā iedzīvotāji esam samaksājuši, šos 10 centus par pudeli, paliek sistēmas finansēšanai. Ja vienā jaukā dienā visi aiznestu 100% nodotu visas pudeles, tad depozītu sistēmai būtu sliktāki finanšu rādītāji. Tāpēc ir dažādi svītru kodi, dažādiem tirgiem.

Kā mainās atkritumu apsaimniekošanas nozare Baltijā kopumā un kā uzņēmumi pielāgojas jaunajām ES prasībām?

Stingri un labi reglamentētas, ja, piemēram, runājam par iepakojumu, tad skaidri ir uzrakstīts līdz 2030. gadam, cik katru gadu ir jāsavāc atpakaļ un jāpārstrādā, jāģenerē. Ir skaidri spēles noteikumi. Tāpat ir elektronikai, videi kaitīgajām precēm. Savukārt tekstilam šogad ir 25%, bet kas būs uz priekšu to vēl pielems, jo tekstila apsaimniekošana ir jauna nozare, tāpēc tajā mēs vēl “taustāmies” balstoties uz savu pieredzi. Nevar pārkopēt kaut ko un pateikt, tagad būs 50%. Viss ir skaidri pateikts – 2035. gadā jūs varēsiet noglabāt tikai 10% no radītajiem atkritumiem. Ja tā nebūs, tad valstij būs soda sankcijas. Vai, piemēram, plastmasa, 90% no dzērienu plastmasas pudelēm ir jāsavāc atpakaļ – vai tas tiek vākts ar depozītu vai konteineriem, tā ir jūsu darīšana, izvēle. 90% ir jābūt savāktiem no pārdotajiem apjomiem. Līdz ar to mums kā uzņēmumam ir vieglāk plānot, mēs zinām, kā pa šiem procentiem, pa šiem gadiem iet uz priekšu. Jā, iespējams ražotājiem un tirgotājiem ne pārāk tas patīk, bet … no vienas puses mēs gribam būt zaļi un videi draudzīgi, bet katra nākošā, piem., stikla pudele, kas ir jāsavāc, kļūst dārgāka, īpaši laukos, kad no vienas viensētas jābrauc pēc atkritumiem uz nākamo viensētu. Klāt nāk ziema, kad ceļi nav attīrīti, ir tikai 240 litru konteiners. Vieglāk, protams, ir pilsētā. Mazi attālumi, konteiners pie konteinera. Pagaidām nav diferenciācija cenā. Tad lauku iedzīvotāji maksātu divas reizes dārgāk par atkritumu savākšanu.

Vai sabiedrība Latvijā kļūst atbildīgāka?

Noteikti, īpaši jaunieši. Dažkārt pat aiziet galējības. Nesen skatījos raidījumu, kurā jaunieši pat saldēja atkritumus, lai pēc tam tos varētu aizvest līdz konteineram. Mans ieteikums ir neiet šādās galējībās, bet apziņas līmenis ir krietni audzis. Mēs strādājam jau 25 gadus. 2001. gadā pirmās klases skolniekam sākām stāstīt par atkritumu šķirošanu. Šobrīd viņam ir jau 32, 33 gadi, un viņš ir mājsaimniecības vadītājs un viņam vairs nav jāstrīdas ar saviem bērniem tā, kā bija 2001. gadā, kad bērns atnāca mājās no skolas un vecākiem teica: “tagad mēs šķirosim atkritumus” uz ko vecāki visticamāk atbildēja, lai viņš liekas mierā un nejauc galvu. 2026. gadā pirmklasnieku, mājās pārnākot, sagaida vecāki, kas par šķirošanu ir dzirdējuši. Bet šķirošana nav vienīgais. Tā drīzāk ir cīņa ar sekām. Kā anekdotē, kad mamma meitai saka: “man tev ir labs padoms, ja to izpildīsi, tev nekad nebūs jākārto sava istaba. Un kāds tas ir? Nevajag savandīt.” Līdzi kā ar atkritumiem: nevajag tos radīt, nebūs jānodarbojas ar šķirošanu un savākšanu. Tā, protams, nekad nebūs, jo mēs iesim uz veikalu un pirksim. Ēst, dzert gribam. Telefonus lietot gribam. Tomēr šeit ir tā gudrā izvēle, jo varam radīt mazāk atkritumus. Vai vajag katru otro gadu jaunu telefonu? Tiem, kam ir daudz naudas, telefonu mainīs katru gadu kā iznāks jauns modelis, bet vai tiešām tas ir nepieciešams? Lai radītu mazāk atkritumu, der aizdomāties, vai tiešām veikalā jāpērk viss, kam ir atlaide vai nav nepieciešams? Tāpat pārtiku labāk nepirkt ar tukšu vēderu (smejas). Bet, ja nopietni, mums ir ļoti liels pārtikas atkritumu īpatsvars. Gudrā izvēle neradīt atkritumus. Protams, kompromiss ir jāatrod, jo, ja mēs neko nepirksim, ekonomikai nebūs virzības. Mēs paši paliksim bez darba (smejas).

Kas visvairāk Latvijā traucē efektīvo šķirošanu?

Līdzīgi kā teicienā par darvas karoti. Cilvēki sūdzas, ka cītīgi šķiro atkritumus, bet kaimiņš sagāž visu kopā – šķirojamos ar sadzīves atkritumiem. Vai ka visu saber vienā mašīnā. Autovadītājam ir noteikts, ka jātver dzeltenais konteiners un ar “kritisku aci” jānovērtē atkritumu saturu, vai var vest uz šķirošanas līniju, vai tomēr uz atkritumu poligonu. Ja piemaisījumi pārsniedz atļauto procentu, tad šis konteiners diemžēl ir jāved uz atkritumu poligonu. Šādas situācijas visbiežāk notiek daudzīvokļu mājās, tāpēc, lai nerastos līdzīgas situācijas, kaimiņiem ir savā starpā jārunā, jāvienojas. Bet par laimi tas mainās.

Otra lieta, namu apsaimniekotāji, arhitekti nav līdz galam pieņēmuši un sapratuši, ka nav tikai sadzīves atkritumu konteineri. Jāparedz vieta arī stikla konteineriem, bioloģisko atkritumu konteineriem un iepakojuma konteineriem. Ceļot māju, tas ir jāparedz. Arguments, ka tas neizskatās labi, neder. Latvijā ir daudz pašvaldību, kur šī problēma ir atrisināta, saceļot konteineriem paredzētās mājiņas, nojumes, režģi,  ar kodu aizveramām durvīm. Jumts vai nojume ir svarīgi arī tādēļ, ka bez putniem, kam patīk izvazāt atkritumus, tie pasargā no lietus. Lietus būtiski palielina atkritumu svaru. Kāpēc kādam būtu jāmaksā par lietus ūdeni, kas tiek aizvests uz atkritumu poligonu?

Atkritumu šķirošana ir tāds pats pakalpojums kā matu griešana vai zāles pļaušana. Par to ir jāmaksā, un, jo cilvēki būs strukturētāki un kārtīgāki, jo tiem būs mazāk jāmaksā par nešķiroto atkritumu savākšanu.

Vai uzņēmumā tiek izmantots mākslīgais intelekts?

“Latvijas Zaļajā punktā” grāmatvedības programmas, klientu uzskaites datu bāzēm tiek izmantots mākslīgais intelekts. Šķirošanu informācijas radīšanā viennozīmīgi, jā. Jautājums, cik mēs katrs saprotam zem šī apzīmējuma. Roboti mums nestrādā (smejas). Mums, “Eco Baltija Vide” ir resursu pārvaldības centrs, kur ved sašķirotos atkritumus. Tajā, pie atkritumu sadalīšanas, piemēram, papīri no polimēriem, tiek izmantots mākslīgais intelekts. Mākslīgā acs noskatās, un tajā brīdī, kad papīrs ir virs gaisa spraugas, izmet to ārā no kopējās plūsmas. Tas ienāk arvien vairāk ikdienas darbos. Cilvēki tiek ar vien vairāk aizvietoti ar “šķirošanas robotiem”. Tie izskatās dažādi, ne vienmēr tas ir kaut kas ar divām rokām. Tomēr cilvēkam ir pēdējais vārds pie līnijas.

Vai tas atrisina darba ņēmēju trūkumu?

Viennozīmīgi, jā, bet ne pilnībā. Tā mūsu nozarē ir ļoti liela problēma, jo cilvēki, kuri būtu gatavi stāvēt pie līnijas, jo nav tā labākā smarža, un šķirot citu cilvēku atkritumu, paliek arvien mazāk. Nozare mēģina automatizēties, digitalizēties, bet tur parādās nākošā problēma. Lai apkalpotu šīs mašīnas, ir vajadzīgi inženieri. Latvijā tā nav populārākā profesija. Mašīnas var apkalpot tikai cilvēki ar atbilstošu tehnisko izglītību.