Rolands Feldmanis, LLKA Valdes priekšsēdētājs

No 2026. gada 1. jūlija Latvijā stājas spēkā viens no būtiskākajiem pārtikas nodokļu politikas lēmumiem pēdējos gados — pievienotās vērtības nodoklis maizei, svaigam pienam, mājputnu gaļai un olām tiek samazināts no 21% uz 12%. Pilotprojekts paredzēts uz gadu, un tā rezultātus 2027. gadā izvērtēs Zemkopības ministrija sadarbībā ar Ekonomikas un Finanšu ministriju. Valsts budžetam tas izmaksās aptuveni 15–16 miljonus eiro gadā.

Vai šis lēmums sasniegs savu mērķi? Atbilde nav vienkārša — tā ir atkarīga ne tikai no nodokļu skaitļiem, bet no tā, kā darbojas pārtikas tirdzniecības ķēde Latvijā un kāda loma tajā ir vietējam ražotājam.

Pārtikas cenas Latvijā pēdējos gados pieauga straujāk nekā citur Baltijā. Galvenie iemesli — energoresursu sadārdzinājums, globālās piegādes ķēžu traucējumi un ģeopolitiskā nestabilitāte. Pārtikas izdevumi veido nesamērīgi lielu daļu no mazāk aizsargāto iedzīvotāju mājsaimniecību budžeta, un šajā situācijā PVN samazinājums ir solis pareizajā virzienā.

No makroekonomiskā skatupunkta samazinātais PVN pārtikas pamatproduktiem veicina vairākus pozitīvus procesus vienlaikus: palielina iedzīvotāju reālo pirktspēju, mazina inflācijas spiedienu un — ja nodokļu ietaupījums tiešām sasniedz patērētāju — stimulē patēriņu. Lielāks patēriņš nozīmē lielāku apgrozījumu tirdzniecībā un ražošanā, kas savukārt rada papildu ienākumus uzņēmumiem un nodarbinātajiem. Latvijā ražota pārtika, pirktā Latvijā, rada multiplikatīvu efektu vietējā ekonomikā — katrs eiro, kas paliek vietējā ražotāja kasē, daļēji atgriežas kā algas, investīcijas un nodokļi.

Zemāka cena stimulē pieprasījumu. Piena, maizes un olu ražošana Latvijā pārsniedz vietējo patēriņu — mēs ražojam vairāk, nekā patērējam. Tas nozīmē, ka Latvijas ražotājam ir nepieciešams vai nu veiksmīgs eksports, vai lielāks vietējais noiets. PVN samazinājums var palīdzēt otro ceļu — patērētājam, kura budžets ir saspringts, kļūst pieejamāki produkti, ko viņš pirms tam kārtīgi neatļāvās.

Pienam — īpaša nozīme. Latvija ražo pienu daudzkārt vairāk, nekā patērē iekšzemē. Piena kooperatīvi darbojas tirgū, kurā iepirkuma cenu lielā mērā nosaka lielās pārstrādes rūpnīcas. Lielāks vietējais pieprasījums pēc svaigpiena produktiem — pasterizētā piena, siera, jogurta — uzlabo kooperatīvu pozīcijas sarunās ar pārstrādātājiem un tirdzniecības tīkliem. Tas ir ne tikai ekonomiski, bet arī stratēģiski svarīgi.

PVN samazinājums uz svaigpiena produktiem, nevis UHT pienu, ir loģisks arguments tam, lai kooperatīvi investētu pasterizācijā un vietējā pārstrādē. Ražotājs, kas pats pārstrādā — pats kontrolē pievienoto vērtību un cenu. Tieši šajā virzienā kooperatīvi ir jāstimulē, un PVN politika var būt viena no svirām.

No makroekonomiskā skatpunkta pastāv principiāla atšķirība starp eiro, kas aiziet pie importētas preces ražotāja Polijā vai Lietuvā, un eiro, kas paliek Latvijā. Vietējas izcelsmes pārtika nozīmē darbavietas lauksaimniecībā, pārstrādē, transportā, pakalpojumos. Latvija 2025. gadā importēja pārtikas preces par vairāk nekā miljardu eiro gadā, kamēr vietējie produkti veidoja tikai 43% no kopējā pārtikas patēriņa. Katrs procentpunkts šajā proporcijā ir nopietna ekonomiska vērtība.

Bet ir lielais nezināmais: vai ietaupījums sasniegs pircēju? Šī ir PVN samazinājumu Ahileja pēda visā pasaulē. Nodokļu samazinājums uzņēmumam nenozīmē automātiski lētākas cenas plauktā — ja tirgū nav pietiekami stipras konkurences, ietaupījums var palikt tirdzniecības ķēdē. Latvijā mazumtirdzniecību dominē divi lieli tīkli, un līdz šim pat Patērētāju tiesību aizsardzības centra monitorings ir konstatējis, ka noteikto zemo cenu grozu produkti plauktos nereti trūkst. Memorands par godīgu PVN pārnesi, ko 22. maijā parakstīja tirdzniecības tīkli un ZM, ir solis pareizajā virzienā — bet vārds “memorands” ir vērā ņemams: tas nav saistošs dokuments.

Fiskālais risks. 15–16 miljoni eiro budžeta ieņēmumu zudums gadā nav nenozīmīga summa. Ja pilotprojekts nesasniedz mērķi — cenas plauktā reāli nekrītas — valstij paliek mazāk ienākumu bez taustāma sociāla ieguvuma. Tāpēc pilotprojekta izvērtēšanas mehānisms ir būtisks.

Lauksaimnieku organizācijas ir aizstāvējušas pozīciju, ka PVN samazinājumam jāaptver arī cūkgaļa — jo Latvijā to ražo pietiekami, un neiekļaušana rada nevienādu konkurences vidi starp nozarēm.

Bet šeit nonākam pie jautājuma, ko bieži vien apiet un par kuru ražotāji publiski runāt neuzdrošinās — vienkārši tāpēc, ka viņi baidās zaudēt vietu lielveikalu plauktā.

Latvijas vietējā ražojuma pārtikas precēm veikalos nereti tiek uzlikts nesamērīgi liels uzcenojums. Nozares pārstāvji ir publiski minējuši skaitļus — 70%, 100%, atsevišķos gadījumos pat 300%. Importētai precei uzcenojums ir zemāks — un tas nozīmē, ka patērētājs pie vienlīdzīgas pārtikas izdevumu summas iegādāsies vairāk importa. Ne tāpēc, ka tas ir labāks, bet tāpēc, ka tas ir lētāks.

Tas rada paradoksu: Latvijas piens, ola vai maize ir audzēta ar augstākiem standartiem, stingrākām vides prasībām, ar mazāku ģeogrāfisko pēdu — bet plauktā tā maksā vairāk, nevis mazāk. Patērētājs, kurš orientējas pēc cenas — un Latvijā šī ir dominējošā patērētāja uzvedība — izvēlēsies lētāko variantu.

Šeit PVN samazinājums kā instruments pats par sevi ir nepietiekams. Ja nodokļa ietaupījums sasniedz plauktu vienmērīgi — gan vietējai, gan importētai precei — atšķirība nemazinās. Lai PVN samazinājums kalpotu vietējam ražotājam, tam ir jāpavada papildu nosacījums: diferencēts uzcenojums.

Loģika ir vienkārša. Ja tirdzniecības tīkls vietējai precei lieto mazāku uzcenojumu nekā importam, vietējā prece kļūst cenu ziņā konkurētspējīgāka — un patērētājs to nopirks vairāk. Lielāks noiets nozīmē mazāku spiedienu uz ražotāja rentabilitāti, lielākus apjomus kooperatīvam, lielāku stabilitāti vietējai ražošanas ķēdei.

Igaunijā un Lietuvā Latvijas piena produktu plauktos nav — ne tāpēc, ka to tur nevajag, bet tāpēc, ka vietējam ražotājam ir priekšrocības savā tirgū. Latvijai vajadzētu vismaz pašai dot šo priekšrocību savam ražotājam savā tirgū.

PVN samazinājums ir nepieciešams, bet nepietiekams. Lai tas kalpotu vietējai ražošanai un kooperatīviem, ir vajadzīgi papildu soļi.

Pirmkārt, stingrs un saistošs cenu monitorings. Memorands jāpārvērš par pārbaudāmu mehānismu ar skaidriem rādītājiem — cenu salīdzinājums ar Igauniju un Lietuvu, kas jau paredzēts 2027. gada izvērtēšanā, ir labs sākums, bet tas jāsāk jau tagad.

Otrkārt, tirdzniecības ķēdes caurspīdīgums attiecībā uz uzcenojumu. Lai patērētājs, ražotājs un valsts institūcijas redzētu, kā veidojas cena no fermas līdz plauktam. Šī informācija ir pieejama lielveikaliem — tā jādara publiski pieejama.

Treškārt, motivācija diferencētam uzcenojumam vietējai precei. To var panākt caur sarunām — un, ja saruna nedod rezultātu, caur regulatoru. Konkurences padome ir atzinusi, ka Latvijas pārtikas mazumtirdzniecībā konkurence ir ierobežota. Tas ir pamats rīkoties.

Ceturtkārt, PVN samazinājuma loģikas paplašināšana. Svaiga cūkgaļa, liellopu gaļa — Latvijā ražotas preces, kurām nav loģiskas atbildes, kāpēc tās ir izslēgtas no pilotprojekta.

Kopumā – PVN samazinājums ir pareizs lēmums, bet tas ir instruments, nevis risinājums. Latvijas lauksaimniecība — un jo īpaši kooperatīvais sektors — spēj nodrošināt augstākas kvalitātes produktus vietējiem patērētājiem. Problēma nav ražošanas spēja, bet noiets. Un noieta problēmas pamatā ir strukturāla: Latvijā vietējam ražotājam tirdzniecības ķēde uzliek lielāku slogu nekā importam.

Ierosinājumam ir laiks viens gads, lai pierādītu, vai tas strādā. Atbilde būs atkarīga ne tikai no nodokļu aritmētikas, bet no tā, vai Latvija spēs nodrošināt, ka samazinājums tiešām nonāk pie patērētāja — un ka vietējais ražotājs no šī patērētāja spēj kaut ko nopelnīt.